Kā mikroplastmasa var iekļūt organismā caur caurulēm un nodarīt kaitējumu? 0 66

Pacientu organismā atrasts daudz mikroplastmasas daļiņu, no kurām dominē polietilēns — visizplatītākais plastmasas veids, ko izmanto pārtikas iepakojumā un vienreizlietojamos kafijas krūzītēs. Otrajā vietā ir polivinilhlorīds (PVC).

Zinātnieki norāda uz nopietnām bažām: mikroplastmasa ir visur — Pasaules okeānā, ūdenstilpēs un pat gaisā, ko mēs elpojam. Tomēr zinātnisku pētījumu, kas apstiprinātu tās kaitīgumu vai nekaitīgumu, pagaidām nepietiek.

Bet kuri priekšmeti mūsu vidē izdala visvairāk mikroplastmasas? Vai to ietekmē PND caurules, kuras plaši uzstāda privātmājās un daudzdzīvokļu ēkās ūdensapgādei?

«PND caurules tiek ražotas no zema spiediena polietilēna, kā to atspoguļo šis saīsinājums, — norāda ķīmiķe un grāmatas “Indes: apkārt un iekšienē” autore Sakina Zejnalova. — Šādas caurules, tāpat kā daudzi citi plastmasas izstrādājumi, patiešām izdala mikroplastmasas daļiņas. To jau ir pierādījis.

Tomēr, ja skatāmies statistiku par to, no kurienes mikroplastmasa nonāk Pasaules okeānā (un pēc tam cilvēka organismā), kļūst skaidrs, ka galvenais piesārņojuma avots nav plastmasas izstrādājumi, bet sintētiskā apģērba mazgāšana. Mikroskopiskas plastmasas šķiedras atdalās no audumiem un nonāk kanalizācijas sistēmā, no kurienes tās nonāk upēs, jūrās un okeānos. Tieši sintētiskās šķiedras veido 45–50 % visas mikroplastmasas atkritumu masas. Tālāk seko daļiņas, kas rodas no automašīnu riepu, ceļa virsmas un krāsu nodiluma. Plastmasas priekšmeti, kas izdala smalkas daļiņas, ierindojas nākamajās pozīcijās.

Protams, saules gaismas, jūras ūdens un citu vides faktoru ietekmē šādi priekšmeti sadalās daudz ātrāk, kā rezultātā atbrīvo vairāk mikroplastmasas. Šajā ziņā PND caurules šķiet mazāk bīstamas, jo tās parasti atrodas iekštelpās un ir aizsargātas no saules stariem. Taču, ja pa tām plūst karsts ūdens, mikrodaļiņu izdalīšanās var pieaugt.

Starp citu, zinātnieki arī runā ne tikai par mikroplastmasu, bet arī par nanoplastmasu — daļiņu izmēri var svārstīties no 1 līdz 1000 nanometriem.

Kopumā mikroplastmasa ir kļuvusi par neatņemamu mūsu dzīves daļu, un mēs to patērējam ikdienu. Cik tā bīstama? Šis jautājums paliek atvērts. Problēma ir tāda, ka zinātniskos pētījumus ir grūti saistīt ar reāliem mikroplastmasas avotiem. Individuālais daļiņu «kokteilis», kas nonāk cilvēka organismā, atkarīgs no dzīvesveida, dzīvesvietas, apkārtējās vides temperatūras un labklājības līmeņa. Tas viss apgrūtina objektīvu pētījumu veikšanu par mikroplastmasas kaitīgumu.

Tomēr šādi pētījumi ir nepieciešami un, protams, tiek veikti. Piemēram, zinātnieki jau ir noskaidrojuši, ka polistirola daļiņas ir toksiskākas nekā polipropilēna daļiņas. Ceru, ka līdzīgu pētījumu būs vairāk».