Dažreiz nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri vienkārši tāpat saka acīmredzami nepatīkamas lietas. Kā uz to reaģēt: atbildēt, iebilst, pierādīt, klusēt…?
Izvēle klusēt — tas nav vājums, bet spēks un gudrība, skaidroja psihologs Kirils LIPSKIS.
Tas ir emocionālās brieduma un spējas neiesaistīties citu destruktīvās spēlēs izpausme. Atbildot uz šādiem uzbrukumiem, jūs riskējat iekļūt bezgalīgā negatīvisma ciklā, kas iztukšo jūsu resursus. Tā vietā, lai sniegtu atbildi, kuru meklē sarunu biedrs (visbiežāk tas ir konflikts vai attaisnojumi), jūs atņemat viņam vēlamo reakciju.
Nepieciešamība teikt nepatīkamas lietas bieži sakņojas dziļās psiholoģiskās problēmās. Nereti tas ir pašas sāpes, skaudības vai gaidu projekcija. Cilvēks, kurš tā uzvedas, var justies bezspēcīgs savā dzīvē un mēģina atgūt kontroli, pazemojot citus. Tas var būt pasīvi-agresīva neapmierinātības izteikšanas forma, kad tieša konfrontācija šķiet pārāk riskanta. Dažreiz šāda uzvedība ir veids, kā pārbaudīt pieļaujamā robežas vai meklēt uzmanību, pat ja tā ir negatīva.
Vietā verbālās atbildes koncentrējieties uz neverbālo komunikāciju: mierīgs sejas izteiksmes, acu kontakta trūkums vai maiga, bet pārliecināta ignorēšana. Ja situācija atkārtojas, var izmantot „miglas” tehniku: piekrist daļai apgalvojuma bez tālākas apspriešanas („Iespējams, jūs esat taisnība”). Galvenais ir aizsargāt sevi no emocionālā atkrituma un neļaut citu neapmierinātībai iznīcināt jūsu iekšējo mieru. Jūs neesat parādā pieņemt citu negatīvās emocijas.
Atstāt komentāru