Āfrika aprēķināja zaudējumus no Eiropas okupācijas — 777 triljonu ASV dolāru 0 109

Āfrikā pasludināja visu desmitgadi (2026.–2036. g.) par «reparāciju desmitgadi», tādējādi sakņojot šo darba kārtību oficiālā līmenī. Но kas slēpjas aiz kontinenta prasībām?

Pirmā starptautiskā konference šajā jautājumā notika Lagosā 1990. gada decembrī, kļūstot par sākumpunktu Abūdžas konferencei 1993. gada aprīlī jau Āfrikas Vienotības organizācijas, nākotnē Āfrikas Savienības (AS), zīmē. Abūdžas konference noslēdzās ar proklamāciju, kas ietvēra aicinājumus starptautiskajai sabiedrībai atzīt savu «moralisko parādu» pret āfrikāņiem un izmaksāt kompensācijas par pārdzīvotajām ciešanām, Āfrikas valstu valdībām izveidot Nacionālās komisijas reparāciju jautājumos, un faktiski izveidoja pamatni lielākajai daļai turpmāko prasību, ko izvirza āfrikāņi.

Tomēr jau 2000. gadu pirmajā pusē, pēc konferencēm Durbana 2001. gadā ANO ēnā, reparāciju darba kārtība sāka zaudēt impulsu: politiskās gribas trūkums gan Āfrikā, gan Eiropā, reālu darbību trūkums, kas atbilstu deklarētajām idejām, kā arī milzīgs juridisko šķēršļu skaits būtiski palēnināja procesu.

Turklāt pieprasīto reparāciju apmēri arī ir grūti novērtējami: 1999. gadā īpaša komisija aprēķināja, ka Eiropas valstis un ASV nodarīja Āfrikai zaudējumus 777 triljonu ASV dolāru apmērā, ņemot vērā tikai zaudējumus no verdzības tirdzniecības XV–XIX gadsimtā, kad no kontinenta tika izvesti aptuveni 11–12 miljoni afrikāņu. Konsultāciju aģentūras, ekonomisti un zinātnieki norāda ļoti dažādus skaitļus: no 5 līdz 137 triljonu ASV dolāru.

Temats atkal kļuva aktuāls tikai 2020. gadu sākumā COVID-19 pandēmijas viļņa ietekmē, kas atklāja asas pasaules nevienlīdzības, kā arī ASV Black Lives Matter protestu viļņa dēļ, kas, starp citu, deklarēja nepieciešamību izmaksāt reparācijas cilvēkiem ar afrikāņu izcelsmi, — tas ieguva plašu atspoguļojumu sociālajos tīklos un medijos visā pasaulē.

Dažādos formātos atvainošanās par savu valstu pagātnes darbībām kontinentā ir nākusi no Francijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Portugāles pārstāvjiem. Tomēr lielākā daļa šādu atvainošanās bija izteikti mutvārdos un nekļuva par juridisku pamatu turpmākai reparāciju piešķiršanai. Eiropas valdības nevēlas iesaistīties tēmai, kas viņiem varētu būt bīstama, pat neskatoties uz ANO atbalstu reparāciju idejām.

Pašlaik pastāv tikai 3 gadījumi juridiskas atzīšanas par savu darbību sekām uz kontinentu. 2013. gadā Lielbritānijas valdība izlīga tiesas prasību, ko kolektīvi bija iesnieguši kēnijieši, kuri tika spīdzināti Mau Mau sacelšanās apspiešanas laikā. Izmaksu summa bija aptuveni 20 miljonu sterliņu mārciņu apmērā. 2021. gadā Vācija oficiāli atzina genocīda faktu Namībijas okupācijas laikā un paziņoja par finansiāla atbalsta piešķiršanu vairāk nekā 1 miljardu eiro apmērā uz vairāk nekā 30 gadiem. 2024. gada decembrī Briseles tiesa nolēma, ka Beļģija izdarīja noziegumus pret cilvēci, vardarbīgi šķirojot jauktas rases bērnus no viņu afrikāņu mātēm 1950. gados, un uzlika pienākumu izmaksāt pieciem cietušajiem prasītājiem kompensācijas 50 000 eiro apmērā.

Tiesiskuma atjaunošana Āfrikai, kas līdz šim nav plaši īstenota, paliek par vienu no sarežģītākajiem jautājumiem starptautiskajā darba kārtībā. Tajā pašā laikā cerības uz patiešām lielām summām reparācijās ir ļoti maz ticamas un pat daļēji naivas. Sastopoties ar nepārvaramām politiskajām, juridiskajām un finanšu barjerām, tās, visticamāk, paliks tikai prasības.