Evgenija vecmāmiņu represēja pēc nacionalitātes 1945. gadā.
Katru gadu desmitiem krievu tiek iesniegti pieteikumi tiesā, lai mainītu savu nacionalitāti. Pēc kara sākuma šādu gadījumu skaits nedaudz pieauga. Visbiežāk tiesājas tie, kuri dokumentos sevi norakstījuši kā "krievu", bet pēc dažiem gadiem ir mainījuši viedokli. Tālu ne visi tiesneši izrāda sapratni pieteicējiem.
- gada vasarā tiesa vienā no provincēm centrālajā Krievijā atteicās atzīt 36 gadus veco bijušo krievu nacionālistu un futbola fanāti Evgeniju par vācu pēc nacionalitātes.
Vīrietis vēlējās, lai tiesa uzdod dzimtsarakstu nodaļai izsniegt jaunos dokumentus: laulības reģistrācijas apliecību un bērna dzimšanas apliecību. Dokumentos, kas tika noformēti pirms dažiem gadiem, ir norādīts, ka Evgenija nacionalitāte ir krievs. "Nav pamatu, lai noteiktu pieteicēja piederību vācu nacionalitātei," nolēma tiesa.
Daudzu gadu garumā Evgenijs, kā viņš pats stāsta, uzskatīja sevi par krievu, apmeklēja ultranacionālistu mītiņus un tajā pašā laikā atbalstīja vācu futbola komandu, svinēja kopā ar ģimeni luterāņu Ziemassvētkus un regulāri apmeklēja vecmāmiņu, kurai uz naktsgaldiņa bija vācu valodā rakstīta Bībele. Viņa apkārtne, kas sastāvēja no krievu nacionālistiem, to neuztrauca. "Par nacionalitāti maz pievērsa uzmanību," apgalvo Evgenijs. "Mums bija cilvēki, kuru tuvākie radinieki bija tatāri, ebreji, osseti."
"Jaunība, zaļums," viņš tagad saka par savu pagātni. "Jaunībā visi darīja muļķības. Kāds lietoja narkotikas, kāds dzēra, bet es biju tāds. Bet ne tā, lai es būtu tieši "zigmēts"."
Evgenija vecmāmiņu represēja pēc nacionalitātes 1945. gadā. Kopā ar citiem vāciešiem viņu nosūtīja no Zaporožjas apgabala Ukrainā uz speciālo apmetni Altaja apgabalā. Tur viņa satika krievu vīrieti, apprecējās un dzemdēja Evgenija māti.
No speciālā apmetņa viņi aizbrauca pēc 20 gadiem, un visu atlikušo dzīvi vecmāmiņa, kā atceras Evgenijs, baidījās, ka viņiem "atkal atnāks". Tāpēc, kad piedzimis mazbērns, viņa uzstāja, lai meita dzimšanas apliecībā norādītu "krievs". Vīramāte, Evgenija krievu vecmāmiņa no tēva puses, arī bija kategoriska. "Kā man teica," atceras Evgenijs, "viņa, pārdzīvojusi Otro pasaules karu, teica: vai tad mani mazbērni būs vācieši?"
Līdz 30 gadu vecumam Evgenijs sāka attālināties no labējām idejām. Iemīlējās meitenē no Kaukāza, apprecējās, sāka vairāk interesēties par savām vācu saknēm. Bet, aizpildot kolonnu "sānu nacionalitāte" pieteikumā dzimtsarakstu nodaļā, viņš uzrakstīja "krievs".
"Es ļoti šaubījos," saka Evgenijs. "Bet, iespējams, savu lomu nospēlēja tēva radinieki. Viņiem bija svarīgi, lai es uzskatītu sevi par krievu."
Pēc dažiem gadiem piedzimis dēls. Kolonnā "tēva nacionalitāte" uzrakstīja "krievs". Evgenija sieva atceras, ka pēc dzemdībām Maskavas dzemdību namā māsiņa piedāvāja ierakstīt jaundzimušā tēvu kā "krievu", "lai nebūtu jāpārdzīvo". Tikko dzimusī meitene apjuka un piekrita.
Divi dokumenti — laulības reģistrācijas apliecība un bērna dzimšanas apliecība — pēc dažiem gadiem radīja ģimenei problēmu. Dažus gadus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Evgenijs un viņa sieva apspriedās un nolēma, ka ir jābrauc prom. Vācu saknes ļāva repatriēties uz Vāciju, bet dokumentos norādītā krievu nacionalitāte varēja tam traucēt.
Evgenijs sāka tiesāties, bet zaudēja. Divās instancēs tiesas nolēma, ka viņš jau ir realizējis konstitucionālo tiesību noteikt nacionalitāti un izvēlējies būt krievs.
Atstāt komentāru