Pētījums: dzīvnieki inficējas ar vīrusiem no cilvēkiem biežāk nekā cilvēki no dzīvniekiem 0 47

Vīrusi nav vienīgie patogēni, kas spēj pārnesties no dzīvniekiem uz cilvēkiem; baktērijas, sēnes un parazītiski tārpi arī var veikt līdzīgas pārejas. Tomēr par vīrusiem šajā kontekstā runā daudz biežāk.

Patogēns var gan pamest cilvēka organismu, gan tam pielāgoties. Šajā gadījumā cilvēks kļūst par jaunu saimnieku, pievienojoties iepriekšējiem vai aizstājot vienu no tiem. Vīrusiem, kuri ātri vairojas un mainās, saimnieka maiņu var izsekot pēc DNS vai RNS (daudzi vīrusi glabā savu iedzimto informāciju RNS). Tas ir iespējams, ja vīrusa genoms ir sekvencēts, turklāt sekvencēts vairākas reizes dažādos laika posmos, un ir pieejama informācija par paraugu izcelsmi. Nepieciešami arī dati par radniecīgiem vīrusu celmiem un variantiem, jo tikai radniecisko saišu kontekstā var saprast, kā vīruss ir mainījies. Piemēram, ja redzam, ka vīrusa olbaltumviela labāk mijiedarbojas ar cilvēka šūnu receptoriem, kamēr tādi paši proteīni tālākiem radiniekiem labāk saistās ar liellopa receptoriem, tas var liecināt, ka vīruss nesen pametis liellopu un sāk pielāgoties cilvēkam.

Tomēr, ja vīrusi var pārlekt no liellopiem vai sikspārņiem uz cilvēkiem, kas liedz tiem izdarīt pretējo soli — no cilvēka atpakaļ uz liellopu? Galu galā SARS-CoV2 reizēm tiek atklāts arī mājdzīvniekos. Ja, piemēram, konstatēsim SARS-CoV2 būtiskos daudzumos kaķu vai suņu paraugos, tas var liecināt, ka tie inficējušies no cilvēka. Turklāt, inficējot jaunu saimnieku, vīruss sākotnēji var neiziet cauri redzamām ģenētiskām pārmaiņām — svarīgi ir, vai vīruss spēj adaptēties jaunajām šūnām, neatkarīgi no mutāciju esamības.

Londonas Universitātes koledžas pētnieki veica pētījumu, lai noskaidrotu, cik bieži notiek vīrusu pārejas no dzīvniekiem uz cilvēkiem un otrādi. Viņi analizēja aptuveni 12 miljonus dažādu vīrusu secību, kas savāktas dažādās datubāzēs (šāda analīze bija iespējama pateicoties mūsdienu skaitļošanas jaudai un algoritmiem). Rezultāti izrādījās negaidīti: dzīvnieki inficējas ar vīrusiem no cilvēkiem būtiski biežāk nekā otrādi — 64 % dzīvnieku inficēšanās gadījumu notiek no cilvēka, kamēr 36 % cilvēku inficēšanās gadījumu ir no dzīvniekiem. Visbiežāk no cilvēka uz dzīvniekiem pārnēsātie vīrusi bija koronavīrusi un A gripas vīrusi. Pat izslēdzot šīs grupas, dzīvnieku inficēšanās no cilvēkiem joprojām pārsniedza cilvēku inficēšanos no dzīvniekiem: 53,5 % pret 46,5 %. No 21 lielas vīrusu ģimenes sešpadsmit dod priekšroku pārnesei no cilvēka uz dzīvnieku.

Jāņem vērā, ka datos ir novirze uz lauksaimniecības dzīvniekiem — galvenokārt cūkām, vistām, pīlēm un govīm. To izskaidro fakts, ka vīrusu slimības lauksaimniecības dzīvniekiem rada vislielāko satraukumu, to uzliesmojumus fiksē rūpīgāk un vīrusu paraugu uzskaiti vada precīzāk. Tomēr dati ietver arī informāciju par citām putnu un zīdītāju sugām, kā arī par rāpuļiem, abiniekiem un zivīm. Kā varēja gaidīt, pārejas starp cilvēkiem un dzīvniekiem veicina vīrusu evolūciju. Tajā pašā laikā vīrusi, kuri jau spēj pastāvēt vairākās sugās, pie jauniem pārejām mainās salīdzinoši maz, jo tie jau ir labi pielāgojušies dzīvot dažādu bioloģisko sugu šūnās.

Tomēr nevar apgalvot, ka cilvēks vienkārši saņem vīrusus no dzīvniekiem un ka, nonākot pie cilvēka, vīrusi pēc tam cirkulē tikai cilvēku vidū. Cilvēks arī darbojas kā pārvadātājs —, vai, ja drīkst tā teikt, epidemioloģisks mezgls tīklā starp dažādām sugām, pa kuru pārvietojas vīrusi; viņš efektīvi veicina to izplatīšanos starp dzīvniekiem. Tas rada potenciālas problēmas: piemēram, cilvēka uz dzīvniekiem pārgājušas infekcijas (antropozoonozes) var izraisīt nopietnas sekas lauksaimniecībā. Tajā pašā laikā dzīvnieki var kļūt par rezervuāru vīrusiem, no kuriem mēs uzskatījām, ka esam atbrīvojušies, un kuri, mūsuprāt, vairs nav drauds cilvēkam. Lai kontrolētu vīrusus, kas pārvietojas starp sugām, nepieciešamas kopīgas pūles — vīrusu pētnieku, veterinārārstu, zoologu, ekologu un mediķu sadarbība.

Pētījuma rezultāti publicēti Nature Ecology & Evolution.