Jauns Mičiganas universitātes pētījums atspēko klasisko teoriju, ka fenomenālais vilorogu antilopes ātrums — Ziemeļamerikas ātrākā sauszemes dzīvnieka — attīstījās «ieroču sacensībā» ar izmirušo amerikāņu gepardu.
Analīze miocēna laikmeta fosiliju potītes kauliem no vilorogu priekšgājējiem, kas dzīvoja pirms vairāk nekā 12 miljoniem gadu, parādīja, ka galvenās anatomiskās adaptācijas ātrai skriešanai (tai skaitā īsais potītes kauls) izveidojās krietni pirms šī plēsēja parādīšanās. Zinātnieki secināja, ka augsts ātrums bija evolūcijas izdzīvošanas stratēģija nevis medību dēļ, bet kā reakcija uz mainīgo klimatu: spēja ātri un tāli migrēt ļāva dzīvniekiem pārvietoties starp fragmentētiem mežu masīviem un ūdens avotiem, kamēr ainava kļuva arvien sausāka.
Šis skatījums dziļā pagātnē parāda, ka vilorogiem piemīt iedzimta izturība pret vides pārmaiņām, taču vienlaikus tas ir brīdinājums. To senču vēsture, kuri galu galā izzuda, liecina, ka pat vispilnīgākās adaptācijas var neglābt populāciju, ja ekosistēmas izmaiņas kļūst pārāk straujas un krasas.
