Černobiļas izolācijas zona, kur pēc 1986. gada katastrofas cilvēki pazuda, un pilsētas pārvērtās par spokiem ar pamestām automašīnām un grāmatām uz plauktiem, kļuva par unikālu dabas eksperimentu. Vilki šeit ne tikai izdzīvoja, neskatoties uz radiāciju — viņi plaukst. Viņu skaits ir septiņas reizes lielāks nekā blakus esošajos Baltkrievijas rezervātos.
Ģenētiskā analīze parādīja, ka Černobiļas vilkiem paātrināti evolucionē ģenoma reģioni, kas saistīti ar pretvēža imunitāti. Viņi nekļuva imūni pret vēzi, taču labāk panes tā sekas: dabiskais atlases process izslēdza indivīdus, kuri nespēja tikt galā ar radiācijas slodzi. Tajā pašā laikā galvenais viņu panākumu faktors — ne tik daudz ģenētika, cik cilvēku neesamība. Medības, traucējumi un dzīvotņu fragmentācija pazuda kopā ar iedzīvotājiem.
Vilkiem cilvēka neesamība izrādījās svarīgāka par onkoloģisko slimību risku. Tagad zinātnieki pēta viņu genomu, meklējot jaunus terapeitiskos mērķus cilvēku vēža ārstēšanai. Tādējādi Černobiļa, tehnogēnās katastrofas simbols, kļuvusi par evolūcijas laboratoriju spiediena apstākļos un negaidītu cerību avotu.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru