Mezozoja laikmetā tas bija izdevīgi.
Siltuma ražošanas process organismā ir tieši proporcionāls tā masai, t.i., tilpumam, savukārt siltuma atdeve ir atkarīga no virsmas laukuma. Palielinoties dzīvnieka izmēriem, ķermeņa tilpums pieaug proporcionāli lineārā izmēra kubam, kamēr virsmas laukums palielinās proporcionāli kvadrātam, kas notiek ievērojami lēnāk.
Mezozoja laikmetā kontinentu ģeogrāfiskā izvietojuma un okeānu straumju sistēmas dēļ praktiski visā planētā bija silts klimats. Tādējādi rāpuļi, uzsildoties dienas laikā pateicoties savai aktivitātei un saules gaismai, nespēja atdzist naktī. Tas ļāva viņiem gūt siltasiņu dzīvnieku priekšrocības, netērējot enerģiju ķermeņa temperatūras uzturēšanai. Tomēr tā ir tikai viena no iespējamiem teorijām.
Interesanti, ka vārdu «dinozaurs» XIX gadsimtā ieviesa britu paleontologs Ričards Ovens, un tas cēlies no grieķu vārdiem δεινός — «briesmīgs» un σαῦρος — «ķirzaka, rāpuļi».
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru