Ideja izmantot zebras jāšanai var šķist izklaidējoša, bet salīdzinājumā ar zirgiem tās ir daudz mazāk piemērotas šim mērķim.
Sākumā cilvēki medīja zirgus gaļas dēļ, bet vēlāk spēja tos pieradināt — tas kļuva par svarīgu soli migrācijas un civilizāciju attīstības vēsturē. Arheologi uzskata, ka pieradināšana notika stepēs ap Melnās jūras reģionu.
Zebras nāk no kopīga priekšteča ar zirgiem un no tā atdalījās apmēram pirms 4–4,5 miljoniem gadu. Dzīves vide ar daudziem plēsējiem veidoja viņiem augstu modrību un izteiktu bēgšanas instinktu. Šiem dzīvniekiem ir spēcīgs trieciens, kas spēj atvairīt pat lauvu uzbrukumu, un viņi izjūt pastāvīgu bailes no cilvēkiem, kas padara to pieradināšanu ārkārtīgi sarežģītu.
Lai dzīvnieks tiktu pieradināts, tam jāaug ātri, jābūt mierīgai temperamentam un jāspēj izturēt ciešu mijiedarbību ar cilvēku — īpašības, ar kurām zebras neizceļas. Lai arī ir zināmi daži gadījumi, kad atsevišķas personas tika daļēji pieradinātas, zebras ir mazākas par zirgiem un pēc savām dabiskajām īpašībām nav piemērotas masveida izmantošanai jāšanas vai pārvadāšanas nolūkos.
