Zinātnieki no Džordžijas Universitātes izpētījuši sešas Ziemeļamerikas sikspārņu sugas un atklājuši unikālu iezīmi — visas tās spīd spilgti zaļā krāsā ultravioletajā gaismā. Šis fotoluminiscējošais efekts ir īpaši pamanāms uz spārnu ādas, astēm un aizmugurējām ekstremitātēm un precīzi sakrīt ar gaismas diapazonu, ko spēj uztvert paši sikspārņi (520–552 nm).
Fenomens novērojams gan vecos muzeja, gan mūsdienu paraugos, neatkarīgi no vecuma, dzīvesvietas vai dzimuma. Tas pierāda, ka spēja ir mantojumā ģenētiski un, iespējams, tika iegūta no kopīga priekšteča visām mūsdienu sugām.
Funkcionālais nozīme spīdēšanai pagaidām nav noteikta, tomēr tā, iespējams, saistīta ar iekšsugu komunikāciju: sikspārņu redze ļauj viņiem atšķirt šādus signālus krēslā, kas var palīdzēt attāluma novērtēšanā vai radinieku atpazīšanā lidojuma laikā.
Tajā pašā laikā analīze parādīja, ka spīdēšana nav atkarīga no dzīvesvietas — vai tā būtu koku vainagi vai alas, — kas izslēdz tās saistību ar maskēšanos. Daži pētnieki uzskata, ka šī iezīme ir relikts, kas kādreiz spēlēja svarīgāku lomu pirms echolokācijas parādīšanās, bet saglabājies genomā kā filogenētiska atmiņa.
Atklājums paplašina izpratni par pielāgojumu daudzveidību zīdītāju vidū un demonstrē, ka bioķīmiskās iezīmes var identificēt pat no muzeja paraugiem.
Atstāt komentāru