Plēsējiem draud malumedniecība un biotopu fragmentācija.
Saskaņā ar jaunāko ekoloģistu novērtējumu savvaļas tīģeru populācija joprojām ir kritiskā stāvoklī. Neskatoties uz visiem centieniem, atjaunošanās līmenis ir tikai 14%, kas saglabā sugai apdraudētas statusu. Lai gan aizsargātajās mežos Dienvidaustrumāzijā situāciju izdevies stabilizēt, šis trauslais līdzsvars — cilvēce ir novērsta katastrofa, bet līdz īstam panākumam vēl tālu.
Jauns skatījums uz tīģeru saglabāšanu
Starptautiskā Dabas aizsardzības savienība (IUCN) ir izstrādājusi jaunu rīku — "Zaļais sugu statuss". Atšķirībā no tradicionālā izmiršanas riska novērtējuma, šis rādītājs mēra, cik tuvu suga ir pilnīgai atjaunošanai tās dabiskajā vidē un kādu lomu šajā procesā spēlē vides aizsardzības pasākumi. Tādējādi ekologi pārvieto fokusu no vienkāršas izmiršanas novēršanas uz aktīvu populāciju atjaunošanu, skaidro Lūks Hantars no Savvaļas dzīvnieku aizsardzības biedrības.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka apdraudējumi tīģeriem ir nevienmērīgi sadalīti pa reģioniem. Tā vietā, lai skaitītu indivīdus, speciālisti koncentrējās uz teritoriju analīzi — viņi izdalīja galvenās ekoloģiskās teritorijas, kur populācijas atjaunošana ir visreālākā. Šāds pieejas veids ļauj noteikt, kur apvienojas trīs kritiski svarīgi faktori: efektīva aizsardzība, pietiekama barības bāze un iespēja mierīgai līdzāspastāvēšanai ar cilvēkiem.
Tīģeru loma dabā ir nenovērtējama. Kā pārtikas ķēdes virsotne, tie regulē auguēdāju — stirnu un meža cūku — skaitu. Tas, savukārt, ļauj atjaunoties veģetācijai un uztur veselību visai ekosistēmai, tostarp ūdens un augsnes kvalitātei. Daudzu gadu novērojumi apstiprina tiešu saikni: jo vairāk kāju dzīvnieku mežā, jo augstāka ir tīģeru populācijas blīvums.
Barības bāzes atjaunošana ir atslēga lēnam, bet stabilam svītraino plēsēju populācijas pieaugumam.
Galvenie apdraudējumi
Malumedniecība joprojām ir nāvējoša briesmas — malumednieki medī gan pašus tīģerus, gan viņu upurus. Pat neliels plēsēju mirstības pieaugums var novest pie neatgriezeniska mazo lokālo grupu sabrukuma, raksta Earth.com.
Nav mazāk bīstama biotopu fragmentācija — kad nepārtrauktie meža masīvi tiek šķērsoti ar ceļiem, plantācijām un apdzīvotām vietām. Tas izolē tīģeru grupas vienu no otras, kavē viņu pārvietošanos un vairošanos, kas noved pie ģenētiskā iznīcības.
Tīģeru juridiskā aizsardzība pastāv visās valstīs, kurās tie dzīvo, tomēr likumi darbojas tikai tur, kur ir nepieciešamais finansējums, tehniskā aprīkojuma un profesionālo kadru pieejamība. Korupcija un nepietiekama mednieku apmācība padara pat visprogresīvākos normatīvos aktus bezjēdzīgus.
Izšķiroša nozīme ir vietējo iedzīvotāju attieksmei. Tur, kur cilvēki gūst ekonomiskus ieguvumus no līdzāspastāvēšanas ar tīģeriem — caur ekotūrismu, meža ražošanu vai valsts kompensācijām, — pieaug tolerance pret plēsējiem. Un pretēji — tur, kur tīģeri nes tikai draudus ganāmpulkiem un dzīvībai, konflikti un atbildes slepkavības ir neizbēgamas.
Garš ceļš uz atjaunošanu
14% atjaunošanas rādītājs nav ātrs rezultāts. Tīģeri vairojas lēni: mātīte audzina pēcnācējus gadiem, nevis mēnešiem. Šis ceļš prasa pacietību un ilgtermiņa ieguldījumus.
"Mūsu novērtējums rāda, ka tīģeri, lai gan to populācija ir kritiski izsīkusi, vēl nav zaudējuši savu cīņu par izdzīvošanu," uzsver Hantars.
Zinātnieki izdala divus galvenos virzienus tīģeru aizsardzības darbā. Tas ir auguēdāju aizsardzība — cīņa pret malumedniecību un ganāmpulku regulēšana rezervātā. Nepieciešama arī tīģeru biotopu apvienošana — ekoloģisko koridoru un speciālu pāreju izveide, kas ļauj plēsējiem droši pārvietoties.
"Zaļais statuss" sniedz rezervātiem skaidru instrumentu plānošanai — tas parāda, kur centieni nes augļus, un kur nepieciešama stratēģijas korekcija. Ja saglabāsim un pastiprināsim pašreizējos darba tempus, tīģeru atjaunošana var pārvērsties no brīnuma par pārvaldītu procesu — pastāvīgu, metodisku un neatgriezenisku.
Atstāt komentāru