Ne valstī, ne Maiami nav nevienas uzticamas alternatīvas kustības.
Kuba piedzīvo visdziļāko krīzi pēdējo desmitgažu laikā: ekonomika sabrūk, infrastruktūra pūst, cilvēki masveidā aizbrauc, bet vara joprojām baidās no jebkādām pārmaiņām. Privātais sektors notur valsti no galējā ekonomiskā sabrukuma, taču tā iespējas ir ierobežotas, raksta britu izdevums The Economist. Vai tas pietiks, lai Kuba izdzīvotu?
Grūti iedomāties, kā šodien izdzīvo parastie kubieši. Vidējā oficiālā alga ir apmēram 6 500 peso, kas pēc neoficiālā kursa knapi sasniedz 15 dolāru. Ar šiem līdzekļiem iztiek gan ārsti, gan skolotāji. Savukārt tie, kuri atrodas vēl zemāk atalgojuma skalā — tīrītāji, muzeju apsargi — saņem aptuveni 2 500 peso, tātad apmēram 5 dolāru. Tajā pašā laikā 30 olu iepakojums maksā 2 800 peso, vairāk nekā daudzu ģimeņu mēneša ienākumi. Kilograms rīsu un kilograms pupiņu — vietējā uztura pamatā — maksā summu, kas aptuveni atbilst desmit dienu algai zemu apmaksātiem strādniekiem. Bērniem izdzīvot palīdz ANO Pasaules pārtikas programma.
Ikdienas grūtības kļuvušas gandrīz nepanesamas. Karstumā elektroenerģiju izslēdz vismaz uz četrām stundām dienā, bet dažviet — gandrīz nepārtraukti. Ventilatori un kondicionieri stāv dīkā. Ūdens mājās arī bieži pazūd, tāpēc reizēm nav iespējams pagatavot ēdienu, nomazgāties vai pat vienkārši noskalot tualeti.
Saskaņā ar Spānijas analītiskā centra Social Rights Observatory datiem 89 % kubiešu ģimeņu dzīvo ekstremālās nabadzības apstākļos, 70 % ir spiesti izlaist vismaz vienu ēdienreizi, bet 12 % cilvēku vecumā virs 70 gadiem turpina strādāt, jo viņu pensija ir aptuveni 10 dolāru. Zāles ir pieejamas tikai nedaudziem: tikai 3 % iedzīvotāju var atrast nepieciešamās zāles aptiekās.
Sabiedriskais transports praktiski ir izzudis. Autobusi kursē reti, cilvēki stāv gar šoseju cerībā noķert pakaļgaitu. Automašīnu īpašnieki bieži nevar nopirkt benzīnu: degvielas uzpildes stacijās vai nu nav nekā, vai ir milzīgas rindas. Var stāvēt vairāk nekā nedēļu, lai saņemtu 40 litrus degvielas par cenu aptuveni 46 dolāru — kā vairākas lielākās daļas kubiešu algu. Dažas valsts degvielas uzpildes stacijas vispār pieņem tikai dolārus. Uz ceļa starp Havanu un Pinar-del-Rio gandrīz nav mašīnu — ceļš izskatās tukšs.
Miljoni kubiešu iztiek, pateicoties palīdzībai no radiniekiem ārzemēs. Citi pāriet uz privāto sektoru — to, ko kādreiz noraidīja Komunistiskā partija, bet šodien tas ir dzīvības nodrošināšanas jautājums. Tur algas pēc aplēsēm ir vismaz astoņas reizes augstākas nekā valsts sektorā.
Tomēr kubieši masveidā aizbrauc. Pēdējo piecu gadu laikā valsti pameta aptuveni ceturtdaļa iedzīvotāju. Pētījumu dati liecina, ka 78 % iedzīvotāju vai nu vēlas emigrēt, vai pazīst cilvēkus, kas gatavi to darīt. Demogrāfs Juan Carlos Albisu-Campos ziņo, ka kopš 2020. gada aizbraukuši 2,75 miljoni cilvēku, no kuriem gandrīz 800 tūkstoši — tikai pagājušajā gadā. Tajā pašā laikā dzimstības līmenis ir nokrities līdz 1,29 bērniem uz sievieti, kas valstij ir demogrāfiska katastrofa.
No valsts visvairāk aizbrauc speciālisti. Gada laikā ārstu skaits ir samazinājies vairāk nekā divas reizes. Pat slavenais nacionālais balets zaudējis pusi trupas. Nenosaukts Rietumu diplomāts izdevumam sacīja, ka «gandrīz visi, kam bija iespējas kaut ko mainīt, jau aizbraukuši». Tāpēc ekonomikā ir akūts personāla trūkums. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Ģenerālkomisijas Latīņamerikai pētījumu šodien Kuba reģionā ir sliktākā ražīguma ziņā.
Ekonomika sabruka. Nekas nestrādā kā pienākas. Kādreiz Kuba bija liels cukura eksportētājs. Šodien ražošana ir sasniegusi zemākos rādītājus gadsimta laikā, un valstij jāpērk cukurs ārvalstīs. Labākajos laikos Fidels Kastro uzstādīja mērķi iegūt 10 miljonus tonnu gadā, un 1989. gadā rūpnīcas saražoja gandrīz 8 miljonus. Pagājušajā sezonā raža bija tikai apmēram 150 tūkstošiem tonnu.
Pēc prezidenta Baraka Obamas vizītes Kubā 2016. gadā tūristu plūsma pieauga. Taču nozare tā arī nav atkopusies pēc pandēmijas. Lielie viesnīcu nami galvenokārt stāv tukši. Havanа centra un vecpilsētas daļā jūtama nabadzība un noriets. Veikalos teju nav, ko pārdot. Dienas vidū cilvēki visos vecumos sēž un norāvās durvju ailēs. Izņemot atjaunoto kvartālu centra daļā, pilsēta peld atkritumos, un reiz bagātīgi rotātās XIX gadsimta ēkas tagad pārvēršas par piebāztiem drupām.
Inflācija turas apmēram 15 %. Pēc El Toque, platformas, ko vada kubāniešu žurnālisti un blogeri trimdā, datiem peso kurss tirgū ir sabrucis: ja 2019. gadā dolārs maksāja aptuveni 20 peso, tad tagad — apmēram 450. Jūlijā ekonomikas ministrs atzina, ka kopš 2019. gada ekonomika sarukusi par 11 %.
Vienīgā gaismas stariņa starp visām drūmajām perspektīvām ir privātā biznesa pieaugums. 2021. gadā varasiestādes atļāva dibināt mazas un vidējas uzņēmējsabiedrības, un tagad tās ir jau 11 tūkstoši. Pēc jaunākajiem datiem tās nodrošina aptuveni pusi mazumtirdzniecības un dod darbu trešdaļai nodarbināto iedzīvotāju. Tas bija pagrieziena punkts.
Valdība, šķiet, nespēj izlemt, vai vienkārši samierināties ar privāto biznesu vai to veicināt. Brāļi Kastro abi to nicināja, bet šobrīd tas ir izšķiroši svarīgs kubiešu izdzīvošanai.
«Komunistiskajai partijai nav citas izvēles, kā ļaut privātajam sektoram plaukt, jo tas baro valsti un dod darbu cilvēkiem,» sacīja Ricardo Zúñiga, bijušais ASV prezidenta Baraka Obamas padomnieks attiecību atlaidināšanas periodā starp abām valstīm. Toreiz kubāņu režīms bija pārliecināts piesardzīgi atvērt durvis privātajam biznesam.
Taču ceļš uz uzņēmējdarbības attīstību ir klāts ar šķēršļiem. Noteikumi ir neskaidri, un valsts rīkojas ar uzņēmējiem ar pastāvīgu aizdomām. «Viss tiek darīts apkārtceļiem. Nekas nav skaidrs. Mēs gaidām pārmaiņas, bet šķiet, ka valdība dzīvo citā pasaulē,» saka uzņēmēja Marta Deus, nodokļu un juridisko pakalpojumu un kurjeru uzņēmuma Mandao dibinātāja.
Galvenā varas bailes ir, ka privātais sektors izpletīs spārnus un ielaidīs ārvalstu kapitālu, sistēma tiks pārslogota vispirms ekonomiski, bet pēc tam arī politiski. Kā jokus stāsta viens brazīliešu eksperts: «Kad Vecajā Havanā parādīsies pirmais McDonald's, jūs sapratīsiet, ka revolūcija ir beigusies.» «Viņi joprojām ir pārāk paranoiski, lai atvērtos,» norādīja g. Errero. «Privātais bizness viņiem ir kā tārpu ligzda, kas iekļūs valstī, destabilizēs to un galu galā izdzīs Komunistisko partiju.»
Kuba vēl nav ieguvusi reformatoru līmeni kā Mihailu Gorbačovu. Tos, kuri mēģināja modernizēt sistēmu, ātri sūtīja trimdā. 94 gadus vecais Rauls Kastro joprojām ietekmē notiekošo un, pēc baumām, stingri iebilst pret jebkādiem atkāpieniem no marksisma-leninisma, kas nostiprināts konstitūcijā. Prezidents Miguel Díaz-Canel, kurš 2018. gadā nomainīja Raulu prezidenta amatā, izskatās drīzāk pēc formāla vadītāja nekā pārmaiņu iniciatora.
Opozīcija ir sadrumstalota un vāja. Mediji pilnībā kontrolēti no valsts puses. Sociālos tīklus kontrolēt ir grūtāk, taču blogeri un tiešsaistes aktīvisti atrodas pastiprinātā uzraudzībā un nonāk cietumā, ja kļūst pārāk populāri vai pārāk atklāti.
Ne valstī, ne Maiami nav nevienas uzticamas alternatīvas kustības, nav figūras, līdzīgas Mandelai, kas gaidītu savu brīdi aizkulisēs. Pēdējā liela protesta vilne notika 2021. gadā un tika stingri apspiesta, simtiem cilvēku nonāca cietumos. Pēc Maiami cilvēktiesību organizācijas datiem aiz restēm atrodas 1 196 cilvēki.
Daži kubieši pēc ieraduma cer uz ASV. Taču Donalda Trampa pozīciju ir grūti saprast, un, šķiet, viņa uzmanība ir koncentrēta uz Venecuēlu. Kubiešu kopiena Amerikā jau sen aicina uz dialogu ar Havaju, bet Vašingtonā līdz šim nav atsaucies uz viņu balsi.
Tikmēr valsts slīd iznīcībā. Valdība ir paralizēta iekšējās pretrunās. Cilvēki ir pārāk izsmelti, lai gāztu valdību. «Viss ir tik saplīsis, ka to vairs nevar salabot,» saka 52 gadus vecs taksists, kurš aizbrauktu, ja nejūztos par pienākumu rūpēties par savu slimo māti. «Vienīgais, ko var izdarīt, ir atbrīvoties no tā un sākt visu no jauna.»
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/rg25gWnmPmE?si=KHXtkhfSOBDja0m5" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
