Mīlestība un bailes, kā dīvaini, bieži iet roku rokā. Visā cilvēces vēsturē cilvēki ne tikai tiekušies uz tuvību, bet arī baidījušies no tās.
Šīs bailes nav vienmēr patoloģija. Tās var būt daļa no rakstura, īpaši tā sauktajiem psihastēniķiem: trauksmainiem, šaubīgiem, paškritiskajiem cilvēkiem, kuru bailes bieži ir sakņotas kompleksā par nepilnvērtību, kas veidojies kopš bērnības.
Par to stāstīs ārsts Andrejs Šmilovičs.
Kad emocijas kļūst par draudu
Daudziem cilvēkiem emocionālas saiknes izveidošana jau pati par sevi ir varoņdarbs. Iemīlēšanās pastiprina ievainojamību: cilvēks zaudē kontroli, kļūst atkarīgs, un prāts uz laiku atdod vietu sajūtām. Nav brīnums, ka šāds spriedze izraisa trauksmi — īpaši tiem, kuri jau ir piedzīvojuši emocionālus satricinājumus. Mēģinot sevi pasargāt, viņi var izvairīties no objekta savām jūtām, baidoties atkal izjust sāpes.
Dažreiz šī izvairīšanās sasniedz galējības. Citās reizēs — tieši pretēji: rodas iluzora pārliecība, ka iemīlēšanās objekts atbild ar līdzjūtību. Šis stāvoklis tiek saukts par erotomāniju un attiecas uz psihiskajiem traucējumiem.
Mīlestība kā atkarība
Iemīlēšanās var pārvērsties par līdzatkarību — atkarības formu, kurā jūtu objekts kļūst par "narkotiku". Cilvēks zaudē savu "es", sāk kopēt partnera uzvedību un gaumi, iekrīt traucētā pašapziņas stāvoklī. Šādu emocionālu izšķīšanu var novērot trauksmaini-izvairīgā pieķeršanās tipā, īpaši destruktīvās, vardarbīgās attiecībās. Piemērs tam var būt Stokholmas sindroms — patoloģiska ķīlnieka pieķeršanās teroristam. Smagos gadījumos runa ir par personības traucējumiem vai bipolāriem afektīviem traucējumiem, kas prasa medikamentozu iejaukšanos.
Fobija — vēlmes maska
Dažreiz aiz bailēm slēpjas vēlme. Piemēram, sieviete, kas baidās no jauna vardarbības gadījuma, var apzināti tiekties pēc pazīstamās sajūtas — rodas savdabīga bauda no bailēm. Līdzīga uzvedība bieži novērojama cilvēkiem, kuri ir pakļauti riskam dzīvē un attiecībās.
Svarīgi atšķirt: bailes ne vienmēr liecina par nepieciešamību izvairīties no jūtām. Bieži tās atspoguļo iekšēju obsesiju — uzmācīgu vēlmi kontrolēt situāciju. Kā pie OCD, veidojas rituāla uzvedība, kas vērsta uz iedomātas draudu novēršanu: telefonu pārbaude, prasība uzreiz atbildēt uz ziņojumiem utt.
Kad bailes traucē dzīvot
Fobijas var izpausties sīkās lietās. Piemēram, ja vīrietis dienas laikā nesazinās ar sievieti — viņa izjūt akūtas trauksmes, lai gan prāts norāda, ka iemesli, visticamāk, ir nekaitīgi. Šāda trauksme pārvēršas rituālā: histērijā, apsūdzībās, aizvainojumos. Pakāpeniski veidojas attiecību modelis, kas balstās nevis uz mīlestību, bet uz trauksmainu kontroli.
Līdzīgi izpaužas patoloģiska greizsirdība. Atšķirībā no veselīgas, kas izzūd, kad apstiprināta krāpšana, patoloģiskā greizsirdība barojas pati no sevis. Cilvēks nemeklē izeju — viņam svarīgs ir pats aizdomu process.
Bailes saknes — bērnībā
Fobijas bieži veidojas agrā vecumā, īpaši ģimenēs, kurās jūtas un seksualitāte ir tabu. Pēctraumatiskas pieredzes, vardarbība, emocionālas traumas var pieaugušā vecumā izpausties kā seksuālas fobijas, vaginisms, anorgasmija vai bailes no seksuālās nespējas.
Bieži sievietēm rodas bailes tikt uztvertām kā nepietiekami pievilcīgām. Vīriešiem — bailes no erektilās disfunkcijas. Šīs trauksmes var novest pie reālām fizioloģiskām traucējumiem.
Ko darīt?
Psihoterapija pilnībā neiznīcina bailes — tas nav iespējams. Bet tā palīdz apzināt to dabu, iemācīties pielāgoties, kontrolēt un tikt galā. Cilvēki nepārvēršas par citiem, bet iegūst jaunus resursus. Pielāgošanās — dabas dāvana, pateicoties kurai mēs izdzīvojām kā suga.
Agrīnajos posmos problēmu var mēģināt risināt patstāvīgi vai ar tuvinieku palīdzību. Ja tas nepalīdz — vērsties pie psihologa. Smagos gadījumos — pie ārsta-psihoterapeita vai psihiatra.
Sabiedrība un nākotne
Sociālie tīkli veido jaunu realitāti, kurā iespējams "iemīlēties" tekstā, attēlā vai pat čatbotā. Šāda attiecību ilūzija ir fantāzijas rezultāts, nevis divu reālu cilvēku mijiedarbība. Tā ir satraucoša tendence, īpaši pusaudžu seksuālā un emocionālā attīstības kontekstā.
Svarīgi saglabāt līdzsvaru starp atklātību un intimitāti, starp prātu un jūtām. Un atcerēties: bailes nav ienaidnieks. Tas ir signāls. Un, ja iemācās to dzirdēt — var pārstāt no tā bēgt.
