Fīrers cerēja, ka Musolīni iestrēgs Āfrikā.
Līdz Itālijas-ēģiptes, vai arī Otrās itāļu-abesīniešu kara sākumam 1935.-1936. gadā, vienas no nedaudzajām tajā laikā neatkarīgajām Āfrikas valstīm armija bija diezgan arhaiska, īpaši pēc Eiropas standartiem. Kāds pat varētu domāt, ka ēģiptiešiem nācās atvairīt itāļu bruņutehnikas uzbrukumus ar šķēpiem un loku ar bultām, kā tas notiek kādā datoru stratēģijā, bet patiesībā tā nav. Precīzāk sakot, ne pavisam tā.
Jau 1906. gadā Eiropas lielvalstis vienojās par mūsdienu ieroču pārdošanas ierobežošanu Abesīnijā — ne vairāk kā 500 šautenes gadā. Tomēr varas iestādes darīja visu, lai pārbruņotu savu armiju, izmantojot jebkuru iespēju iegādāties gan šaujamieročus, gan pat militāro tehniku — tankus, artilēriju, lidmašīnas. 1935. gada oktobrī ēģiptiešu armijā bija apmēram 200 artilērijas lielgabalu, 48 automātiskās pretgaisa lielgabali «Erlikon», 200-300 ložmetēju, līdz 500 tūkstošiem šautenēm, 4 tanki (ironiski, itāļu «Fiat»), apmēram 7 bruņumašīnas un no 7 līdz 12 lidmašīnām. Abesīniešiem bija pat leģendārais Junkers Ju-52.
Bet, neskatoties uz šo diezgan labu krājumu Āfrikas valstij tajā laikā, ar to bija vesels lērums problēmu. Pirmkārt, šautenes, ložmetēji un artilērijas lielgabali bija dažādu sistēmu un dažādu ražotāju, kas apgrūtināja munīcijas nodrošināšanu. Otrkārt, lielākā daļa ieroču bija morāli novecojuši — piemēram, visizplatītākā šautene ēģiptiešu armijā bija franču vienšāviena «Gras», kuru pašā Francijā izņēma no bruņojuma vēl 1918. gadā. Treškārt, uz vienu šauteni bija tikai 150 patronu un 10 tūkstoši patronu uz vienu ložmetēju, kas ir niecīgi maz. Rezultātā ēģiptiešu armija piedzīvoja milzīgu krīzi šaujamieroču jomā, un tikai 50 tūkstoši cilvēku no miljoniem iedzīvotāju bija saņēmuši militāro apmācību. Tāpēc daudzi no mobilizētā tautas milicijas bija bruņoti ar tradicionālajiem šotēla zobeniem vai pat ar tiem pašiem šķēpiem un lokiem.
Protams, Abesīnijas valdnieks Haile Selasijs I centās visiem spēkiem atrast ieročus armijai karadarbības laikā. Bet ne Lielbritānija, ne Francija palīdzību nesūtīja, toties iejaucās Vācija. Tajos gados starp Trešo reihu un Itāliju attiecības bija tālu no draudzīgām, un pat bija tā, ka Vācijas kinoteātros rādīja ēģiptiešiem labvēlīgu filmu «Abesīnija šodien», kas saņēma sajūsmas atsauksmes avīzēs. Rezultātā dažādu diplomātisko sarakstu un aizkulišu vienošanās rezultātā Vācija piešķīra Abesīnijai kredītu nākotnes pārtikas piegādēm, par kurām tika iegādātas 10 (dažos avotos 16) tūkstoši «Mauser» šautenēm, 600 ložmetēji, 30 pretgaisa lielgabali, 10 miljoni patronu, noteikts skaits granātu un MP 35/1 pistoles. Vēlāk Selasijs 1959. gada intervijā avīzei Le Figaro komentēja:
«Mēs paši bijām tam ļoti pārsteigti. Vienīgā nācija, kas sniedza mums reālu atbalstu, apgādāja mūs ar ieročiem un munīciju — tā bija Vācija. Pat pēc formālas kauju pārtraukšanas Vācija turpināja sniegt zināmu atbalstu mūsu partizāniem».
Bet kāds bija Vācijas intereses? Patiesībā, apgādājot ēģiptiešus ar ieročiem, Hitlers cerēja ievest Itāliju un tās līderi Benītu Musolīni ilgstošā koloniju karā, lai novērstu viņu no Austrijas, kuru vācu nacionālisti mēģināja anektēt vēl 1934. gadā, bet cieta neveiksmi tieši itāļu pretestības dēļ.
Tomēr fīrera cerības nepiepildījās: itāļu armija, neskatoties uz ēģiptiešu varonīgo pretestību, spēja vairākās kaujās nodarīt pēdējiem virkni būtisku sakāvi. Ne pēdējo lomu Musolīni karaspēka uzvarā nospēlēja arī ķīmisko ieroču izmantošana, pret kuru ēģiptiešu karaspēks nekādi nevarēja pretoties. Rezultāts izrādījās skumjš Abesīnijai: 1936. gada 5. maijā itāļi ieņēma Abesīnijas galvaspilsētu Addis-Abebu, bet 9. maijā itāļu karalis Viktors Emanuels III tika pasludināts par Abesīnijas imperatoru.
