Daudzas bērnības pieredzes nepazūd bez pēdām pat pēc daudziem gadiem. Cilvēks var kļūt pieaudzis, veiksmīgs un patstāvīgs, taču agrīnie emocionālie pārdzīvojumi bieži vien turpina ietekmēt viņa attiecības ar sevi un apkārtējiem. Psihologi skaidro, kuras vecāku kļūdas bērni atceras visilgāk un kādas sekas tās var atstāt nākotnē.
Ideālu vecāku nav. Ikviens mēdz nogurt, kļūdīties vai ne vienmēr atrast pareizos vārdus. Tomēr ir situācijas, kuras bērns uztver īpaši sāpīgi, jo tās ietekmē viņa drošības sajūtu un emocionālo saikni ar tuvākajiem cilvēkiem.
Emocionāla ignorēšana
Bērnam ļoti svarīgi ir just, ka viņa emocijas tiek pamanītas un pieņemtas.
Dažkārt vislielākās sāpes rada nevis konflikts vai sods, bet gan situācijas, kad pieaugušie ignorē bērna jūtas. Ja bailes, skumjas, prieks vai satraukums netiek uztverti nopietni, bērnam var rasties sajūta, ka viņa iekšējā pasaule nav svarīga.
Ar laiku bērns pārstāj dalīties savās izjūtās, retāk lūdz palīdzību un sāk apšaubīt savu emociju nozīmīgumu. No malas viņš var šķist mierīgs un paklausīgs, taču iekšēji bieži jūtas vientuļš un nesaprasts.
Psihologi uzsver, ka īpaši sāpīga ir nevis viena atsevišķa situācija, bet regulāra pieredze, kas veido pārliecību: «Neviens mani īsti nesaprot.»
Pastāvīga kritika pieņemšanas vietā
Katram bērnam nepieciešams ne tikai norādījums uz kļūdām, bet arī atbalsts un atzinība.
Ja kritika ikdienā dominē pār uzslavām, bērnam var veidoties noturīga nepietiekamības sajūta. Pat tad, ja pieaugušie vēlas palīdzēt kļūt labākam, bērns bieži vien uztver vēstījumu citādi: «Ar mani kaut kas nav kārtībā.»
Pieaugot šī pārliecība var pārvērsties par spēcīgu iekšējo kritiķi. Cilvēks sāk baidīties kļūdīties, kļūst pārlieku prasīgs pret sevi un savu vērtību mēra pēc apkārtējo novērtējuma.
Bieži vien tas noved pie perfekcionisma, pastāvīgas neapmierinātības ar sevi un grūtībām priecāties par sasniegumiem.
Emocionālās drošības trūkums
Bērniem nepieciešama ne tikai mīlestība, bet arī paredzamība un stabilitāte.
Ja vecāku uzvedība ir neprognozējama — vienu dienu viņi ir sirsnīgi un atbalstoši, bet nākamajā auksti, dusmīgi vai atsvešināti — bērns nevar justies pilnībā droši.
Šādā vidē viņš sāk pastāvīgi vērot apkārtējo noskaņojumu un pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no kritikas vai noraidījuma. Nervu sistēma pierod dzīvot paaugstinātas modrības režīmā.
Arī pieaugušā vecumā tas var izpausties kā pārlieka pielāgošanās citiem, grūtības aizstāvēt savas vajadzības un sāpīga reakcija uz pat nelielām attiecību problēmām.
Mīlestība kā manipulācijas instruments
Psihologi uzskata, ka viena no vissāpīgākajām bērnības pieredzēm ir sajūta, ka mīlestība ir jānopelna.
Frāzes, piemēram, «Es tevi mīlu tikai tad, kad tu uzvedies labi» vai demonstratīva ignorēšana pēc bērna kļūdām var radīt priekšstatu, ka pieņemšana ir atkarīga no noteiktiem nosacījumiem.
Rezultātā bērns sāk domāt, ka viņa vērtība ir saistīta tikai ar sasniegumiem, paklausību vai spēju izpatikt citiem.
Pieaugot šādi cilvēki bieži cenšas nepārtraukti pierādīt savu nozīmīgumu partneriem, draugiem vai kolēģiem, jo dziļi sevī baidās no noraidījuma.
Kāpēc bērnības pieredze ir tik svarīga?
Bērni ne vienmēr spēj precīzi izstāstīt savas sajūtas, taču viņi ļoti labi izjūt attieksmi pret sevi. Tieši agrīnā emocionālā pieredze lielā mērā nosaka, kā cilvēks vēlāk uztver tuvību, uzticēšanos, mīlestību un savu pašvērtējumu.
Psihologi uzsver, ka šeit nav runa par vainas meklēšanu. Daudz svarīgāk ir saprast, cik nozīmīgi bērna attīstībā ir atbalsts, pieņemšana un emocionālā drošība. Tieši šie faktori palīdz veidot pārliecinātu, emocionāli stabilu un veselīgu personību.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru