Bērnība pagājusi, bet sāpes palikušas: emocionālās vardarbības pazīmes bērnībā 0 59

Pēc ASV statistikas, ziņojums par vardarbību pret bērniem tiek saņemts aptuveni ik pēc 10 sekundēm. Un nozīmīga daļa šo gadījumu saistīta ne ar fizisku ietekmi, bet gan ar sistemātisku pazemošanu, jūtu ignorēšanu, manipulācijām un vērtības noniecināšanu.

Emocionālā vardarbība sagrauj pamatus — drošības un pašvērtības sajūtu. Zemāk — pazīmes, kas var liecināt, ka bērnībā jums nācās dzīvot šādā atmosfērā.

1. Emocionālās «šūpoles»

Straujas noskaņu svārstības, grūtības pārvaldīt emocijas, sajūta, ka jūtas pilnībā pārņem.

Ja bērnībā nebija drošas telpas dusmām, asarām vai bailēm, pieaugušā psihe var reaģēt ar ekstrēmām svārstībām: no eiforijas apstiprinājuma brīdī līdz sāpīgam sabrukumam pat mazākās kritikas dēļ.

2. Pārmērīga pieķeršanās mazpazīstamiem cilvēkiem

Ātra tuvināšanās, tieksme rūpēties par visiem, vēlme «glābt» citus.

Dažkārt tā ir mēģinājums kompensēt beznosacījuma mīlestības trūkumu. Cilvēks it kā cenšas dot apkārtējiem to siltumu, ko pats kādreiz nav saņēmis.

3. Agresija pret vājākiem

Trauma var izpausties arī pretējā veidā. Pastiprināta aizkaitināmība, stingrība, tieksme izdarīt spiedienu — tas viss reizēm atspoguļo bērnībā apgūtu uzvedības modeli.

Tā psihe neapzināti atjauno pazīstamu scenāriju, atgriežot sev ilūziju par kontroli.

4. Sociāla izolācija vai toksiskas attiecības

Grūtības uzticēties, bailes no tuvības, sāpīga kautrība — vai, gluži pretēji, pastāvīga destruktīvu partneru izvēle.

Ja bērnībā jūtas tika ignorētas, veselīgas pieķeršanās prasmes var vienkārši nebūt veidojušās. Pieaugušā dzīve tad pārvēršas vai nu par izvairīšanos no tuvības, vai par sāpīgu scenāriju atkārtošanu.

5. Pesimisms un bailes no nākotnes

Pastāvīga iekšējā pārliecība «man neizdosies», ambīciju noraidīšana, bailes sevi izpaust.

Kad bērnu gadiem ilgi kritizē un noniecina, veidojas stingrs iekšējais kritiķis. Un pat pieaugušā vecumā skan pazīstamais: «Tu neesi pietiekami labs».

6. Jūtu apspiešana

Ja par asarām kaunināja, par dusmām sodīja, bet par bailēm izsmēja, bērns mācās nejust.

Pieaugušā vecumā tas var izpausties kā aukstums, emocionāla noslēgtība, grūtības izteikt pārdzīvojumus. Reizēm — kā mēģinājumi «pieklusināt» spriedzi ar pārēšanos vai atkarībām.

7. Izplūdusi identitāte

«Es nezinu, kas es esmu», «Man grūti pieņemt lēmumu», «Man vajag apstiprinājumu».

Kontrolējoši vecāki bieži apspiež bērna personiskās robežas. Tāpēc pieaugušais var justies atkarīgs no citu viedokļa un nedrošs par savām vēlmēm.

8. Pastāvīga vajadzība pēc apstiprinājuma

Vēlme izpatikt, bailes sarūgtināt, sāpīga reakcija uz kritiku.

Cilvēks var radīt ideālu tēlu, piekrist neērtiem nosacījumiem, upurēt savas intereses — tikai lai sajustu, ka viņu novērtē.

9. Skarba paškritika un perfekcionisms

Ja mīlestība ģimenē bija atkarīga no sasniegumiem, rodas pārliecība: «Man var mīlēt tikai par panākumiem».

Šādi cilvēki reti ļauj sev kļūdīties, strādā līdz spēku robežai un gandrīz nejūt apmierinājumu — jo prasības pastāvīgi pieaug.

10. Hroniska vainas izjūta

Viena no smagākajām pēdām — pastāvīga sajūta «esmu vainīgs».

Pat mēģinājums noteikt personīgās robežas var būt saistīts ar kaunu un trauksmi. Manipulatīvas frāzes, piemēram, «Tu mani nemīli?», dziļi iesakņojas iekšējā dialogā un skan gadiem.

Kāpēc par to ir svarīgi runāt

Emocionālo vardarbību grūti atpazīt. Tā bieži maskējas kā «stingra audzināšana», «vecāku raksturs» vai «rūpes». Taču savas pieredzes atzīšana nav apsūdzība, bet solis ceļā uz atveseļošanos.

Izpratne par savu reakciju cēloņiem palīdz pārtraukt sevis vainošanu un sākt veidot veselīgākas attiecības — ar citiem un ar sevi.

Ja kādas pazīmes atbildīs, tas nav iemesls noteikt sev diagnozi. Tas ir iemesls saudzīgi izturēties pret sevi un nepieciešamības gadījumā vērsties pēc atbalsta pie speciālista.

Neredzamās rētas patiešām pastāv. Taču ar uzmanību un rūpēm tās var pakāpeniski sadzīt.

avots