Kāpēc daudzi pāri neizšķiras par vēl vienu bērnu 0 126

Eksperte — Jūlija Kulikova-Caja, psiholoģe konsultante, bērnu neiropsiholoģe.

Kad bailes ir spēcīgākas par vēlmi

«Es ilgi atliku otrā bērna dzimšanu. Pirmais bija ļoti aktīvs, slikti gulēja, es izdegu. Un pēc tam kļuva bail — ja viss atkārtosies?» saka vecāki, kuriem ir viens bērns. Pirmā vecāku pieredze var būt ne tikai laimīga, bet arī traumējoša. Psihe atceras ne tikai prieku, bet arī trauksmi, nogurumu, vientulību. Un, ja atveseļošanās nav noslēgusies, domas par jaunu zīdaini tiek uztvertas kā drauds izdzīvošanai. Tas nav egoisms — tā ir aizsardzības reakcija.

Mūsdienu vecāki bieži sev izvirza pārāk augstas prasības: būt «apzinātiem», «iesaistītiem», «ekoloģiskiem». Taču jo augstākas gaidas, jo vairāk vainas un trauksmes. «Es nevarēšu veltīt tikpat daudz uzmanības», «vecākais cietīs», «es atkal pazaudēšu sevi» — aiz šīm domām stāv nevis auksts aprēķins, bet nogurusi dvēsele.

Pirmā bērna loma

Reizēm lēmumu atliek vecākā bērna reakcijas dēļ. Vecāki baidās izraisīt skaudību vai nevajadzības sajūtu. Bet bērni ir daudz jūtīgāki pret pieaugušo stāvokli nekā pret viņu vārdiem. Ja mamma un tētis ir mierīgi un pārliecināti, bērns ātri pieņem pārmaiņas. Galvenais — runāt godīgi, neapsolot, ka viss paliks pa vecam, bet parādot, ka mīlestība nesadalās, bet aug.

Pirmā pieredze kā iekšējā orientācija

Pirmais bērns — tā ir vecāku skola. Un, ja tajā bija daudz stresa, atbalsta trūkuma vai pēcdzemdību depresijas, smadzenes iemācās: «bija grūti — neatkārto». Tāpēc svarīgi pārvērtēt pagātni — ne caur apsūdzībām, bet caur atzīšanu: «tad es darīju, kā varēju». Tas atgriež kontroles sajūtu un iekšējo atbalstu.

Kad bailes nav bērnā, bet sevī

Lēmums par otro, trešo vai ceturto bērnu tieši saistīts ar pašvērtējumu un iekšējās noturības sajūtu. Sieviete, kas pārliecināta par sevi, uztver mātes lomu kā dzīves daļu, nevis kā tās beigas. Vīrietis, kurš jūtas spēcīgs, nebaidās no atbildības. Bet, ja pārī trūkst atbalsta, trauksme slēpjas loģikas maskā: «mēs netiksim galā», «nav īstais laiks», «vispirms jānostabilizējas». Patiesībā tas nav stāsts par naudu, bet par iekšējo noskaņojumu: «vai es atkal varu būt ievainojams».

Bērnu scenāriji, kas traucē pieaugušajiem

Daudzi pieaugušie no bērnības saglabājuši pārliecību: «lielā ģimenē mīlestības nepietiek», «es traucēju vecākiem», «mūs bija par daudz». Tad doma par otro bērnu izraisa iekšēju pretošanos. Darbs ar psihologu palīdz atdalīt tolaik piedzīvotās jūtas no pašreizējās realitātes un pārstāt baidīties no savām atmiņām.

Bailes no neiroatšķirīga bērna piedzimšanas

Atsevišķa un ļoti mūsdienīga tēma — bailes, ka nākamais bērns var piedzimt ar attīstības īpatnībām. Pēdējo desmit gadu laikā reģistrēto AST (autisma spektra traucējumu) gadījumu skaits pasaulē ir pieaudzis vairākas reizes. Diagnosticēto ADHD un runas traucējumu skaits arī palielinās.

Ja pirmais bērns bija «sarežģīts» — hiperaktīvs, noraizējies, ar runas aizturi, — vecāki baidās no atkārtošanās. Sistēmiskas atbalsta trūkums pastiprina trauksmi. Daudzi vīrieši nonāk pie nolieguma, it kā liekot domāt, ka viss ir «normāli», vai attālinās no iesaistes. Mātei tas kļūst par dubultu stresu — tikt galā gan ar bērna īpatnībām, gan ar vientulību.

Tomēr arvien vairāk ģimeņu dalās stāstos par veiksmīgu neiroatšķirīgo bērnu adaptāciju. Agrīna diagnostika, iekļaušana un kopienu atbalsts rāda: «cits» nenozīmē «sliktāks». Galvenais — nepalikt vienam ar trauksmi un meklēt palīdzību, nevis vainīgos.

Kad nevis bērni — bet sabiedrība nav gatava

Daudzās valstīs pastāv pēcdzemdību atbalsta infrastruktūra un atvaļinājums abiem vecākiem. Citās valstīs šī slodze joprojām galvenokārt gulstas uz sievietēm, un tas dabiski ietekmē ģimenes gatavību pieņemt jaunus bērnus. Jautājums nav vērtībās, bet resursos — laikā, veselībā, atbalstā, drošības izjūtā.

Brīvprātīga bezbērnība un nobriedusi izvēle

Mūsdienu sabiedrība vairs nemēra panākumus pēc bērnu skaita. Bezbērnība vai lēmums apstāties pie viena bērna arvien biežāk kļūst par brieduma izpausmi, nevis egoismu. Cilvēki izvēlas ne «vajag», bet «gribu». Tā nav atteikšanās no ģimenes, bet tieksme uz iekšēju godīgumu.

Kā pārvarēt šaubas

• Atšķiriet bailes no faktiem: no kā jūs patiesībā baidāties — noguruma, vientulības, atkārtošanās?

• Apspriediet gaidas ar partneri — dalīta atbildība samazina trauksmi.

• Atcerieties, ko jums deva vecāku loma — ne tikai trauksmi, bet arī prieku, tuvību, mīlestību.

Un dodiet sev tiesības uz pauzi. Reizēm «nē» šodien — tas vienkārši ir «vēl nav laiks».

Epiloga vietā

Otrais bērns nav aritmētika un arī ne pārskats. Tas nav plāns un nav pienākums pret sabiedrību. Tas ir uzticības akts sev un dzīvei. Kad lēmums radīt bērnu nāk nevis no bailēm, bet no iekšējā «jā», tas kļūst nevis par upuri, bet par mīlestības turpinājumu. Psihologi arvien biežāk to nesauc par krīzi, bet par briedumu — brīdi, kad cilvēks pārstāj bēgt un pirmo reizi jūt zem kājām pamatu.