Atņemt bērnam telefonu vai samierināties ar pasaules digitalizācijas blakusparādībām — lūk, jautājums. Par pilnīgu sociālo tīklu aizliegumu jutīgiem, vēl neattīstītiem skolēnu prātiem runā jau ilgi. Taču pagaidām nav ideju, kā šo tabu īstenot realitātē.
Maz ir to pārbaudītāju iestāžu darbinieku, kas gatavi iet «pa mājām» un kontrolēt, vai bērni un viņu vecāki ievēro noteikumus. Runājot par vecākiem, tikai viņi spēj diktēt bērnam nosacījumus, pēc kuriem viņš lieto ierīci. Vai arī to pilnībā atņem, izslēdz internetu vai ievieš citus ierobežojumus. Un vai šiem drakoniskajiem pasākumiem ir jēga? Psiholoģe Jekaterina Makarova skaidro, kāpēc atbilde šeit drīzāk ir nē.
Kam vispār vajadzīgi šie sociālie tīkli
«Sociālie tīkli ir komunikācijas platformas. Padomāsim: kam, ko un ar ko? Saziņa jeb komunikācija ir informācijas nodošana un saikne. Tātad mēs atvieglojam sev dzīvi ar to, ka mums ir iespēja ar minimālām enerģijas izmaksām (uzrakstīt ir vienkāršāk nekā piezvanīt un pateikt) un ātri (tikai nospiest pogu) veidot sociālos kontaktus ar pēc iespējas plašāku cilvēku loku,» saka eksperte.
Tā kā personiskos kontaktus veidot ir grūtāk, tie tieši tāpēc tiek augstu novērtēti. Un tieši tāpēc mēs saucam saziņu caur sociālajiem tīkliem par surogātu. Sarakste izslēdz risku izkļūt no komforta zonas, atklāt psihes ievainojamās vietas, tūlītējās reakcijas uz sarunu partnera ziņojumiem. «Tiek uzskatīts, ka virtuālās darbības ir drošas tiem, kas jau pilnībā apguvuši reālās darbības, piemēram, iemācījušies iegūt draugus un uzturēt ar viņiem saziņu dzīvē, apguvuši uzvedības noteikumus un etiķeti personiskajos un telefona kontaktos, apguvuši interaktīvās prasmes (uzturēt sarunu, netraucēt, nodot savas ziņas utt.),» turpina Makarova.
Interneta kopienas kā svarīgs attīstības posms
Papildus datu nodošanai tīkla saziņas laikā notiek būtiska sociālo kontaktu veidošana. Un tā nav tikai prasme izteikt vārdus, ņemot vērā sarunu partnera reakciju, bet arī pats mijiedarbības veids, prasme uzturēt saikni gan personiskā, gan grupas līmenī. Šajās sociālajās attiecībās cilvēki atrod sevis atspoguļojumu, stiprina savu identitāti: «Kas es esmu, kāda ir mana vērtība, ar ko esmu nozīmīgs un svarīgs, kas man ir vērtīgs». Cilvēki mācas reaģēt uz citiem, būt saistīti ar grupu, izpaust sevi, nolasīt atgriezenisko saiti. Un šajā prasmē svarīgi ir visi kontaktu veidi, tostarp tie, kas izplatīti mūsdienās. Neviens neapstrīd, ka epistolārais žanrs un dienasgrāmatu esejas šobrīd nav populāras, un tos maz kas pārvalda. Taču veidot savu saikni ar grupu caur sociālajiem tīkliem, atrast jaunus draugus un uzturēt saziņu ar seniem draugiem ir noteikti jāiemācās.
Neaizliegt, bet mācīt
«Kādā brīdī bērnam vienkārši ir jāiekļaujas pasaules informācijas plūsmā: jāizveido profila lapa, jāpublicē tajā interesantas fotogrāfijas un plakāti, jādalās ar memiem, mūzikas tēmām un jāatzīmē draugu reakcijas. Tas ir jauns sociālās mijiedarbības veids, kas nomainījis epistolāro mākslu, un mums jāpalīdz mūsu bērniem savlaicīgi to apgūt (aptuveni pubertātes sākumā) un iemācīt droši uzvesties sociālo tīklu telpā,» uzsver psiholoģe. Vecāki šim nolūkam māca tiešsaistes komunikācijas prasmes, vēl pirms bērns pats kļūst par aktīvu sociālo tīklu lietotāju: izveido interesentu grupas bērnam — ģimene, brīvā laika pavadīšana, nometņu maiņa utt. Šajās grupās viņi apmainās ar fotogrāfijām, paziņojumiem un vēlējumiem. Bērni pārņem stafeti un turpmāk izmanto tiešsaistes komunikāciju tam pašam mērķim: lai atrastu īstus draugus un atvieglotu kontaktu visai grupai.
«Savukārt bezmērķīga attēlu un īsu video pārlikšana — tas ir toksiska kontakta ar informatīvajiem atkritumiem veids, kas kaitē ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem. Saprotams, ka, ja pieaugušie paši to dara, viņiem būs grūti izskaidrot bērnam, kāpēc to nevajadzētu darīt. Tad varbūt mēs pārdomāsim nevis jautājumu, vai bērniem vajadzētu atļaut sociālos tīklus, bet vai vispār cilvēkiem vajadzētu ļaut kontaktēties ar informācijas plūsmu bez izvērtēšanas?» norāda speciāliste.
