Kāpēc pirms katra Jaunā gada mēs izvirzam mērķus — un nekas nemainās 0 87

Ir arī otrais slānis — emocionālais. Pie pulksteņa sitiena mēs uz sekundi ticam, ka viss ir iespējams, bet jau no rīta sastopamies ar ierasto ikdienu. Smadzenes atgriež mūs uz iepriekšējām takām, jo jaunais vienmēr ir dārgāks: nepieciešama lielāka uzmanība, vairāk spēka, vairāk iekšējās skaidrības. Bez tā pat labie nodomi pārvēršas atliktā vainā: «solīju — neizdarīju».

Kāpēc mēs izvirzam mērķus — un atgriežamies pie «saviem»

1. Smadzenēm ir nepieciešams jēga un atalgojums — tas ir daļa no evolūcijas mehānisma. Kad jūs darāt «kā vajag» kādam, turpinot sevis mocīšanu, atlīdzības sistēma neieslēdzas. Smadzenes gaida endorfīnus un dopamīna «bākugunis», bet saņem sausu pienākumu. Bez prieka tās izpilde tiek izjaukta: kāpēc «strādāt», ja nav patīkama atbalsta? Secinājums ir vienkāršs: mērķim jāsniedz cieņas sajūta un mazas baudas devas ceļā, citādi tas smadzenēm ir «svešs».

2. Izmaiņas biedē kā drauds. Psihikai jebkura strauja jauninājuma ir risks. Dziļākā līmenī izmaiņas = ierastās identitātes zaudējums. Dažreiz tas tiek piedzīvots burtiski kā mini-nāve vecajam «es». No šejienes rodas vēlme atgriezties atpakaļ: labāk pazīstama problēma nekā nezināms panākums. Tā darbojas senais stabilitātes saglabāšanas mehānisms. Nepieciešama ne gribasspēks, bet jauna koordinātu sistēma.

3. Lojalitāte pret savu vidi. Mēs sāpīgi atkarīgi no piederības. Būt «pārāk veiksmīgam» var šķist bīstami: «nosodīs», «teiks, ka esi palicis augstprātīgs». Un, ja jauna atbalsta sistēma vēl nav izveidota, bezsamaņas lojalitāte notur mūs vietā. Mēs paliekam «savi», maksājot par to ar stagnējošu dzīvi. Tas ir īpaši pamanāms mazās kolektīvās un ģimenēs, kur jebkurš lēciens tiek uztverts kā kluss apsūdzējums pārējiem.

4. Iemācīta bezpalīdzība. Traumatiska pieredze agrā bērnībā (0—3 gadi) atstāj pēdas. Psihika var regresēt (krist pagātnē) stāvoklī «es nevaru», pat ja resursi ir. Tā tiek veidots scenārijs: «Labāk nesākt, tāpat nesanāks». Tas nav kaprīze, bet traumas sekas, ko svarīgi maigi pārstrādāt, lai atgūtu sajūtu par ietekmi uz notikumiem.

5. Vaina un pašsodīšana. Kad cilvēks ir ticējis cita spriedumam — «tu esi vainīgs», — viņš bezsamaņā nullē prieku no sasniegumiem. Jebkura mēģinājuma uzlabot dzīvi sastopas ar iekšējo tiesnesi: «neesi pelnījis». Kamēr šis balss ir spēcīga, mērķi tiek izjaukti it kā paši no sevis, bet panākumi rada trauksmi, nevis apmierinājumu.

6. Nav rīcības plāna. Vēlme bez soļu arhitektūras ir lemta neveiksmei. Garīgā bilde ir skaista, bet smadzenēm ir nepieciešamas konkrētas instrukcijas: ko daru šodien, rīt, nākamnedēļ. Bez maršruta ieslēdzas prokrastinācija — būtībā veids, kā izvairīties no trauksmes no nenoteiktības. Labs plāns samazina nenoteiktību un dāvā kontroli.

Neiropsiholoģiskā optika

Izmaiņām ir nepieciešami trīs nosacījumi: drošība, jēga un rituāls. Bez drošības sajūtas aktivizējas «sit/skrien» sistēma, un priekšējā daiva atdod vietu automatismiem. Bez jēgas nestrādā atlīdzības sistēma — mērķis «nebaro» smadzenes. Bez rituāla jauna ieraduma nostiprināšanās ikdienā nenotiek: tam nepieciešama sprauga grafikā, ērts «enkurs», saprotams pirmais solis. Tāpēc noturīgas izmaiņas reti rodas no lieliem uzplūdiem; tās izaug no mazām atkārtojošām darbībām, kuras ir patīkami darīt jau šodien; tieši patīkamība ceļā notur mūs kursā ilgāk nekā bailes un kauns.

Kas palīdz padarīt mērķus dzīvotspējīgus

Patiesais mērķis sākas ne ar pātagu, bet ar cieņu un mīlestību pret sevi. Ir svarīgi balstīties uz resursu stāvokli: miegs, uzturs, kustība, klusums, iedvesma. Tikai no pilnības rodas reālas izmaiņas. Un tālāk — trīs soļi, kurus es piedāvāju klientiem katru janvāri.

1. Vizualizējiet rezultātu detalizēti. Iedomājieties, ka jūs jau dzīvojat ar to, ko vēlaties. Nevis attēls «kādreiz», bet reālās faktūras: kā izskatās jūsu diena, kā jūs runājat, kas ir uz galda, kā jūs elpojat. Pieņemiet lēmumu tieši tagad, ka jūs jau esat tas cilvēks. Vizualizācija nav maģija, bet neironu tīklu treniņš; smadzenes ātrāk atpazīst nepieciešamos modeļus un tiecas uz tiem. Pierakstiet šo ainu tagadnē — kā īsu paragrāfu, lai no rīta pārlasītu. Izmaiņas smadzenēs tiek radītas 21 dienā.

2. Apstrādājiet bezsamaņas blokādes. Nosauciet bailes ar saviem vārdiem: «Man biedē, ka mani nosodīs», «Es baidos zaudēt saikni ar tuvajiem», «Es neticu, ka esmu pelnījis». Ielūkojieties saknē: vai tas ir par lojalitāti, par agrāko pieredzi, par vainu? Formulējiet jaunu iekšējo līgumu: «Es esmu uzticīgs(a) sev un saudzīgi izturos pret tiem, kurus mīlu», «Mans panākums neaizņem mīlestību». Ja ir iespēja, apstrādājiet to terapijā — droši un sistemātiski. Palīdz arī ķermeņa prakses: elpošana, sports, stiepšanās — tās samazina trauksmes līmeni un atgriež sajūtu par atbalstu ķermenī.

3. Izveidojiet plānu no rezultāta uz pirmo soli. Sāciet no punkta «gatavs» un attīstiet ceļu atpakaļ: kādi posmi iepriekš ir finālam, kādas darbības noved pie katra posma, ko var izdarīt šodien 20 minūtēs. Tas noņem miglu no ceļa un samazina trauksmi. Plānam jābūt redzamam: viens lapas, viens maršruts, viena tuvākā uzdevuma. Un obligāti vieta mazām atlīdzībām — smadzenes to novērtē.

Jaunais gads kā aicinājums uz pieaugšanu

Jaunais gads nav jābūt pārmērīgu cerību gadatirgum. Tas var būt kluss līgums ar sevi: es izvēlos kustību bez vardarbības un salīdzināšanas. Smadzenes lieliski mācas, kad tam ir droši un interesanti. Iesim padarīt mērķus dzīvotspējīgus: ieliksim mazus prieka mirkļus maršrutā, radīsim atbalstošu vidi, vienosimies ar iekšējo tiesnesi un uzrakstīsim soļus. Tad janvāra solījumi nesabruks februārī, bet pārvērtīsies par noturīgiem ieradumiem un jaunu sistēmu.

Un, lūdzu, atcerieties vissvarīgāko. Jums ir tiesības uz izmaiņām nevis tāpēc, ka «ir pienācis laiks» vai «tā jābūt», bet tāpēc, ka dzīve mīl tos, kas maigi to skar. Lai šis gads kļūtu par cieņas pret sevi gadu: dozētiem soļiem, siltām uzvarām, vēl skaidrākiem plāniem un klusam priekam par to, ka jūs — jau esat savā ceļā. Un, ja kaut kas nenotiks pēc plāna — izvēlieties laipnību pret sevi, nevis sodu. Tā sapņi izaug realitātē: solis pa solim, ar siltumu, ar uzmanību pret sevi, ar uzticību savam kursam.

Kad pulksteņi sitīs divpadsmit, ļaujiet sev dziļi ieelpot un uz sekundi sajust: jūs jau esat pietiekami labi, lai sāktu. Ne rīt, ne «no pirmdienas», bet tieši tagad — ar vienu maigu soli un atbildi uz jautājumu: «Kā tieši tagad es varu padarīt dzīvi sev labāku?»