Appetīts pazudis vai pastiprinājies: kuras organisma sistēmas vērts pārbaudīt

Pamanījāt, ka sākat ēst vairāk vai vispār nav apetītes? Tas ir organisma signāls, ka tam nepieciešama palīdzība – stāstām, uz kādām izmeklēšanām vērts pierakstīties.

Svārstības apetītā reti ir atkarīgas no noskaņojuma, sezonas maiņas vai citiem blakus faktoriem (tikai kā vienreizējs gadījums, ja pārēdāties vakariņās un negribas brokastot). Aiz šādām izmaiņām stāv sarežģīti neiroendokrīnie mehānismi – no hormoniem un gremošanas trakta darbības līdz reakcijai uz stresu.

Appetīts – tas nav tikai vēlme ēst, bet precīzs organisma stāvokļa rādītājs. To regulē vairākas sistēmas: nervu, endokrīnā un gremošanas. Kad līdzsvars tiek traucēts, ķermenis var "izslēgt" izsalkuma sajūtu vai, tieši pretēji, pastiprināt to. Piemēram, hormonālās svārstības, miega traucējumi un vielmaiņas traucējumi bieži izpaužas kā izmaiņas apetītā.

Endokrīnā sistēma un apetīta hormoni

Izsalkums sākas ar hormonu darbību, kas sūta signālus uz smadzenēm. Leptīns, ko izstrādā taukaudi, informē smadzenes par sāta sajūtu, bet grelīns, tieši pretēji, stimulē izsalkuma sajūtu. Kad šie signāli tiek traucēti – piemēram, insulīna rezistences, vairogdziedzera hormonu svārstību vai hroniska stresa gadījumā, – apetīte iznāk no kontroles.

Leptīna deficīts saistīts ar pastāvīgu izsalkuma sajūtu, bet hipertireoze (vairogdziedzera hiperfunkcija) – ar apetītes pastiprināšanos vienlaikus ar svara zudumu. Hipotireoze (stāvoklis, kad vairogdziedzera hormonu ir par maz) var, tieši pretēji, samazināt vēlmi ēst un izraisīt miegainību, aukstuma sajūtu un apātiju.

Gremošanas trakts un ass "zarnu–smadzeņu"

Gremošanas trakts ir aktīvs dalībnieks apetītes regulēšanā. Tas izstrādā desmitiem hormonu, kas ietekmē izsalkuma centrus smadzenēs.

Pie gastrīta, lēnas zarnu iztukšošanas vai mikrobiota traucējumiem apetīte bieži samazinās: pārtika tiek sagremota lēni, parādās smaguma sajūta un nepatika pret ēdienu.

Pārmērīgs vienkāršo ogļhidrātu daudzums uzturā un cukura svārstības asinīs, tieši pretēji, var izraisīt pastāvīgu izsalkuma sajūtu. Tas ir apburtā loka: jo vairāk ātro ogļhidrātu, jo spēcīgākas glikozes svārstības un jo augstāka apetīte.

Par zarnu un smadzeņu saikni pēdējā laikā runā aizvien biežāk. Ja mikroflora ir traucēta, samazinās neirotransmiteru ražošana. Īpaši tas attiecas uz serotonīna hormonu, 90% no kura tiek izstrādāts tieši zarnās. Rezultātā var parādīties apātija, trauksme un migla galvā, dēļ kuras grūti koncentrēties.

Nervu sistēma un stress

Hipotalāms – neliela zona starp smadzenēm, kas regulē galvenos procesus organismā, reaģējot ne tikai uz fiziskiem, bet arī emocionāliem signāliem. Stresa laikā smadzenes izdala kortizolu, kas vieniem cilvēkiem nomāc apetīti, bet citiem, tieši pretēji, stimulē to.

Hronisks stress saistīts ar paaugstinātu kaloriju patēriņu un tieksmi uz "komforta" pārtiku ar augstu tauku un cukura saturu. Tajā pašā laikā akūti stresa stāvokļi, tieši pretēji, var pagaidu samazināt apetīti, izraisot adrenalīna izdalīšanos.

Ja izmaiņas ēšanas uzvedībā pavada miega traucējumi un uzbudināmība, vērts novērtēt stresa līmeni un atpūtas kvalitāti, pirms meklēt problēmu kuņģī.

Vielmaiņa un enerģijas līdzsvars

Ar vecumu vielmaiņas ātrums dabiski samazinās, un kopā ar to mainās arī izsalkuma uztvere. Cilvēki, kuri vada mazkustīgu dzīvesveidu, retāk grib ēst no rīta, bet izjūt akūtu izsalkuma sajūtu vakarā – tā ir reakcija uz cirkadiāno ritmu traucējumiem un glikozes līmeni.

Vielmaiņas traucējumi – no anēmijas un D vitamīna deficīta līdz dzelzs vai magnija apmaiņas traucējumiem – arī ietekmē apetīti. Smadzenes uztver enerģijas deficītu kā trauksmes signālu un var vai nu pastiprināt izsalkumu, vai, tieši pretēji, "izslēgt" to, taupot resursus.

Kad vērts veikt izmeklēšanu

Appetīts – ne tikai ieradums, bet bioloģisks barometrs: kad tas tiek traucēts, ķermenis parāda, ka kaut kur ir traucēts līdzsvars. Ja esat atradis sev vienu vai vairākus punktus no saraksta, vērts griezties pie speciālistiem. Endokrinologs pārbaudīs vairogdziedzera, leptīna, grelīna un insulīna hormonu līmeni; gastroenterologs – kuņģa un zarnu stāvokli; terapeits – dzelzs, D vitamīna un glikozes līmeni.