Jums nav «finansiālās spilvena», jūs mūžīgi iekrītat parādos un veicat impulsīvus pirkumus, par kuriem pēc tam sevi nosodāt. Lieta nav tajā, ka jūs neprotat rēķināt naudu, bet tajā, ka jūs dzīvojat pēc nepareiza scenārija. Laba ziņa: to var pārrakstīt.
Parāds. Šis vārds var izklausīties kā procenti par kredītu. Vai kā iekšējā trauksme, ko tu jūti katru reizi, atverot bankas lietotni. Bet ir arī cits parāds — pret vecākiem, pret pagātni, pret iekšējiem balsīm, kas saka: «Nepalūdz», «Nav tavs», «Tā nedrīkst».
Dažreiz mēs dzīvojam finansiālā deficītā ne tāpēc, ka neprotam rēķināt, bet tāpēc, ka nevaram citādi. Mēs varam pelnīt, bet nevaram noturēt. Mēs varam krāt — un pēdējā brīdī visu iztērēt. Vai vispār izvairīties no kontakta ar naudu, it kā tā būtu kaut kas kauns, netīrs vai svešs.
Un tad nauda pārstāj būt tikai norēķinu līdzeklis. Tā kļūst par mūsu jūtu turpinājumu: trauksmes, vainas, vēlmes būt vajadzīgiem, bailes tikt noraidītiem. Mēs tērējam, lai justos brīvi. Ne krājam — jo iekšēji jūtam, ka neesam to pelnījuši. Mēs klusējam par naudu attiecībās — ne tāpēc, ka neprotam, bet tāpēc, ka baidāmies no konflikta vai nosodījuma. Šajās darbībās nav loģikas — bet tajās ir stāsts. Mūsu.
Ģimenes finansiālās ieradumi
Ļoti bieži aiz katras finansiālās darbības slēpjas emocionāla nepieciešamība. Iztērēt uz tuvajiem, lai nejustos egoistisks. Attiekties no palīdzības, lai nevienam nebūtu jāmaksā. Glabāt naudu «melniem dienām», neļaujot sev to izmantot. Neuzdot jautājumu par algu, jo ir bail būt «pārāk prasīgam» vai «svarīgi būt ērtam».
Katrs no šiem lēmumiem var būt senas dinamikas atspoguļojums — tajā, kur nauda nebija neitrāls resurss, bet spēka, kauna vai mīlestības lauks. Tāpēc jautājums: «Kāpēc es tā ar viņiem izturos» — ir jautājums nevis maciņam, bet pieredzei. Un kamēr mēs nepaceļam šo slāni — cik daudz apmācību mēs neizietu, kādas lietotnes mēs neielādētu, — scenārijs atkārtosies.
Finansiālie ieradumi neaug no matemātikas. Tie izaug no frāzēm, skatieniem, reakcijām, klusēšanas. Bērns nesaskata finanses no emocijām. Ja nauda ģimenē ir tabu, viņš mācas neprasīt. Ja nauda ir strīdu objekts, viņš apgūst: tas ir bīstami. Ja nauda tika dota «vietā», bet ne «dēļ», viņš var atcerēties: nauda ir vienīgais veids, kā iegūt uzmanību.
Ģimenes attieksme pret naudu ir kā klimats: tā ne vienmēr tiek izrunāta, bet vienmēr tiek izjusta. Ģimenē var nebūt nabadzības, bet var būt pastāvīga spriedze: «Bet ja nu nepietiks». Izskatās, ka neviens to nesaka skaļi, bet katrs tērē ar trauksmi, un bērns to uzsūc. Vai tieši otrādi: mājā ir bagātība, bet katrs dāvanas ir veids, kā nomaksāt vainu, un tad nauda sāk asociēties ar manipulāciju.
Ir ģimenes, kur nauda ir kontrole. Tajās var dzirdēt: «Ja tu labi uzvedīsies, mēs nopirksim». Un tad veidojas pārliecība, ka materiālais vienmēr tiek izsniegts par uzvedību, mīlestību ir jāpelna, bet piekļuve resursiem ir privilēģija, nevis tiesības. Ir ģimenes, kur nauda ir klusēšana. Vienkārši nerunā. Ne par algu, ne par vēlmēm, ne par grūtībām. Un tad izaug bērni, kuri neprot uzdot jautājumus, neprot tirgoties, nezina, kā izteikt cenas par savu darbu.
Un ir ģimenes, kur nauda ir bailes. Kur pēkšņi pazūd darbs, sabrūk atbalsts, un bērns jūt: viss ir nestabils, nav aizsardzības. Šādās ģimenēs bieži piedzimst pieaugušie, kuri dzīvo «melniem dienām» un tajā pašā laikā nevar atļauties atvaļinājumu. Jo iekšēji joprojām ir trauksme, pat ja ārēji viss ir stabils. Ģimene ir mūsu pirmais maciņš. Tikai vietā naudas tur ir jūtas.
Nedzīvojiet pēc sveša scenārija
Scenārijs ir emocionāls šablons: kas es esmu naudas pasaulē, ko man var atļaut, bet kas — nav droši. Kādam tas izklausās tā: «Tāpat viss aizies», un cilvēks nekrauj. Kādam: «Man nedrīkst tērēt uz sevi», un nauda aiziet uz citiem. Kādam: «Jāsteidzas nopirkt, kamēr nav atņēmuši», un veidojas emocionālo izdevumu modelis.
Scenārijs darbojas, pat ja tu par to nezini. Pat ja tu jau esi izaudzināts. Pat ja tu pelni vairāk, nekā vecāki jebkad varēja iedomāties. Naudas scenārijs ir neapzinātu uzstādījumu, jūtu un ieradumu kopums, kas aktivizējas katru reizi, kad tu saskaries ar naudu. Dažreiz scenārijs ir mēģinājums atkārtot vecāku modeli, lai paliktu «lojalizēts» sistēmai.
Pat ja tā sen vairs nedarbojas. Dažreiz — tas ir neapzināts pretestība: «es nebūšu kā viņi», bet beigās tu tomēr esi līdzīgā deficītā, tikai ar citu fasādi.
Svarīgi saprast: scenārijs nav ienaidnieks. Tas ir psiholoģiska adaptācija. Problēma ir tikai tā, ka scenārijs paliek, pat ja situācija sen ir mainījusies. Tas traucē tev rīkoties pieauguša cilvēka veidā, jo joprojām ved tevi pa maršrutu, kas tika izveidots bērnībā. Bet maršrutu var mainīt.
Uzmanieties no izdevumiem
Naudas scenārija pārrakstīšana — tas nav cīņa ar sevi, bet iepazīšanās. Pirmais, ar ko sākas šis ceļš, ir novērošana. Pietiek sākt pamanīt: kādās situācijās es reaģēju vienādi? Kur es atkal tērēju «līdz nullei»? Kaunos lūgt? Atlieku nepieciešamo, bet pērku nevajadzīgo?
Pēc tam — nosaukšana. Sajūti emociju, kas stāv starp tevi un finansiālo izvēli. Tas var nebūt naudas bailes — bet bailes no konflikta. Ne slinkums veidot budžetu — bet kauns atzīt, ka nepietiek. Pēc tam ir svarīgi atdalīt sevi no scenārija. Tas neesi tu — neizdarīgs, vājš, bezatbildīgs. Tas ir vienkārši vecs uzvedības modelis, kas kādreiz bija nepieciešams.
Nākamais solis — jaunas formulācijas meklēšana. Piemēram, vietā «es neprotu krāt» — «es varu veikt mazus soļus savā ritmā». Vietā «ja lūgšu — mani nemīlēs» — «man ir tiesības uz savām robežām un vajadzībām».
Un, visbeidzot, rīcība. Mazs, reāls, drošs. Teikt summu. Atstāt sev pārmaiņas. Atlikt piecus simtus rubļu un neizmantot. Nopirkt kaut ko tikai sev — un neattaisnoties. Rīcība nostiprina jaunu neironu ceļu.
Finansiālā brieduma — tas nav ienākums. Tas nav tad, kad tu nopirki mājokli. Ne tad, kad izdevās atlikt piecus simtus tūkstošu. Un pat ne tad, kad sāki pelnīt divreiz vairāk nekā agrāk. Finansiālā brieduma — tas ir par attiecību pret sevi naudas kontekstā. Briedums — tas ir tad, kad nauda pārstāj būt veids, kā nopelnīt, paslēpties, vienkāršot jūtas.
Tas ir tad, kad tu vari teikt: «es gribu», «es esmu gatavs maksāt par to», «es to nepirkšu: man ir cits prioritāte», «es atlieku — ne tāpēc, ka baidos, es veidoju stabilitāti». Finansiālā brieduma — kad nauda kļūst par rūpju instrumentu, nevis pierādījumu par savu vērtību.
