Vai tu kādreiz esi pamanījusi, ka nespēj izsvītrot no galvas cilvēku, kurš gandrīz neko nav izdarījis tavā labā, bet šķiet, ka ir tava Visuma centrs? Tu neesi viena. Tas, ko mēs saucam par "mīlestību", bieži izrādās pavisam cita stāsta — smadzeņu, hormonu un emociju spēle, kas maskējas kā īstas jūtas. To var saukt par romantisku apsēstību, kas šķiet nopietna iemīlēšanās. Bet kāpēc tā parādās un mulsina mūs?
Hormonu sprādziens, kas liek uzskatīt jūtas par īstām
Kad tu iemīlies vai esi apsēsta ar kādu, tavas smadzenes burtiski pārvēršas par emociju laboratoriju. Iesaistās neirotransmiteri: dopamīns, oksitocīns, noradrenalīns, un katrs no tiem savā veidā pastiprina laimes sajūtu.
Dopamīns atbild par baudas sajūtu: katru reizi, kad puisis raksta, patīk taviem attēliem vai vienkārši izrāda uzmanību, tu izjūti baudu. Tava ķermenis it kā apbalvo tevi par "pareizajām darbībām", un smadzenes to uztver kā balvu.
Oksitocīns, ko sauc arī par "piesaistes hormonu", pastiprina uzticību un vēlmi būt kopā. Tieši viņš liek tev ilgoties, kad jūs esat tālu viens no otra, un just īpašu tuvību, kad esat kopā.
Noradrenalīns pievieno emocionālu asumu: domas sajaucas, sirds sitas ātrāk, ķermenis it kā ir uzsprāgts, un katrs pieskāriens, katra vārda izteikšana tiek uztverta ar neticamu intensitāti.
Galu galā tavas smadzenes rada īstas mīlestības iespaidu, lai gan patiesībā tā ir ķīmiska vētra, kas vairāk saistīta ar spēcīgu emocionālo stimulu nekā ar reālu jūtu pret cilvēku.
Kontroles ilūzija un atkarība no emocijām
Kad tu esi ieinteresēta kādā līdz apsēstībai, šķiet, ka tu vari kontrolēt situāciju, taču tas nav nekas cits kā ilūzija.
Tu plāno tikšanās, meklē uzmanības zīmes un tērē daudz enerģijas, lai paredzētu puisis noskaņojumu, un tajā pašā laikā tu pastāvīgi uztraucies: kāpēc viņš nav uzrakstījis, ko nozīmē viņa klusēšana, vai tu uzvedies pareizi.
Viss tas rada emocionālu atkarību. Tavas smadzenes sāk asociēt laimi tikai ar partnera rīcību, un jebkura kontakta trūkums tiek uztverts kā drauds.
Galu galā kontroles sajūta pārvēršas emocionālā gūstā, un jo vairāk tu "kontrolē", jo dziļāk tu iegrimsti apsēstībā.
Pastāvīgi apstiprinājumi jūtām, kas ir tālu no realitātes
Tava neiroplastiskums, kas parasti palīdz mācīties un pielāgoties, šeit strādā pret tevi. Smadzenes pastāvīgi meklē modeļus — apstiprinājumus tam, ka tā ir īsta mīlestība, un sāk pamanīt zīmes un mājienus tur, kur varbūt to nemaz nav. Tāpēc katrs ziņojums no puisis tiek uztverts kā svarīgs notikums, un katrs skatiens šķiet signāls par īpašu tuvību.
Kopā ar to acīmredzamās sarkanās karogus ignorē, jo tie neiekļaujas tavā iekšējā scenārijā. Tu izveido savā prātā ideālu cilvēka attēlu: viņa trūkumi tiek izdzēsti, bet nopelni pārspīlēti.
Tādējādi smadzenes darbojas kā filtrs, kas pastiprina tavu apsēstību un padara to gandrīz neatšķiramu no īstām jūtām. Un kamēr tu esi šajā stāvoklī, jebkura novirze no realitātes šķiet tikai sīkums vai pārpratums.
Emocijas, kas vada loģiku
Kad tu esi "iemīlējusies līdz ausīm", racionālā smadzeņu daļa, proti, priekšējā garoza, dodas atvaļinājumā. Lēmumi tiek pieņemti nevis uz veselā saprāta pamata, bet gan emociju ietekmē: loģiskie argumenti par to, ka cilvēks tev nepiestāv vai ka attiecības var būt toksiskas, tiek vienkārši noraidīti.
Tu meklē attaisnojumus viņa uzvedībai, pat ja tā tev ir nepatīkama vai nodara kaitējumu. Katrs "nepareizais" solis tiek izskaidrots ar nejaušību, stresu vai nogurumu, un tu turpini idealizēt partnera tēlu.
Šajā stāvoklī smadzenes un sirds saplūst vienā plūsmā: emocijas vada visu, bet prāts gandrīz neietekmē izvēli. Tu it kā esi hipnozē savām jūtām, un šī sajūta ir neticami līdzīga īstai mīlestībai.
Sociālie un kultūras šabloni
Mēs augam pasaulē, kur romantiska apsēstība tiek uzskatīta par normu un pat par kaut ko vēlamu. Filmas, grāmatas un mūzika pastāvīgi rāda kaislību kā mīlestības ideālu, un jo dramatiskāka tā ir, jo labāk. Tas veido zemapziņas gaidas: tu sāc meklēt "drāmu", ticot, ka spēcīgas emocijas un emocionālie viļņi ir mīlestība.
Apsēstība tiek uztverta kā emocionāla dziļuma izpausme, nevis kā signāls, ka smadzenes vienkārši ir ieinteresētas spēcīgā stimulus. Tieši kultūra māca mūs ticēt, ka kaislīgi un sāpīgi nozīmē "patiesi mīlēts", un šis stereotips var ļoti traucēt skaidri novērtēt savas jūtas.
Kontroles ilūzija
Kad tu esi apsēsta ar kādu, pat vismazākie kontakti tiek uztverti kā milzīga emocionāla tuvība. Katrs ziņojums, patīk vai skatiens šķiet pierādījums tam, ka jūs saprotat viens otru bez vārdiem.
Smadzenes fiksē šos mirkļus un pastiprina saiknes sajūtu, lai gan patiesībā reāla savstarpēja sapratne var gandrīz nebūt. Tu sāc ticēt, ka jūs lieliski pazīstat viens otru, veidojot iekšējo pasauli, kur puisis ir ideāls, bet jūsu saikne ir dziļa. Un šī sajūta ir tik reāla, ka to viegli sajaukt ar īstu mīlestību, lai gan patiesībā tā ir tikai emocionāla spēle smadzenēm un ķermenim.
Adrenalīns un emocionālā atkarība
Apsēstība pavada pastāvīga emocionāla "uzpilde" ar adrenalīnu. Negaidīts ziņojums, flirtēšana vai pat cilvēka nepieejamība izraisa emociju vētru: sirds sitas ātrāk, elpošana kļūst biežāka, noskaņojums svārstās.
Šīs sajūtas ir tik intensīvas, ka smadzenes tās saista ar mīlestību, lai gan patiesībā tās ir tikai reakcija uz stresa un atlīdzības stimulu. Tu sāc "pierast" pie šīm emocijām un uztvert tās kā mīlestību, jo bez tām šķiet garlaicīgi vai tukši.
Atstāt komentāru