Ledus izpēte: 30 gadu laikā 77% Antarktikas paliek stabila 0 78

Liela mēroga 30 gadu pētījumā Kalifornijas universitātes Irvine glaciologi sastādīja detalizētu Antarktikas ledus segas piezemēšanās līnijas — robežas, kur ledus saskaras ar okeāna dibenu — pārvietošanās karti. Satelītu novērojumu analīze trīs desmitgažu garumā parādīja: lai gan lielākā daļa kontinenta saglabājusies relatīvi stabila, jutīgākajās teritorijās ledus platība samazinās tempā, kas apmēram reizi trīs gados atbilst Lielās Losandželosas teritorijai.

Darbs, publicēts žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences, liecina, ka kopš 1996. gada aptuveni 77% Antarktikas piekrastes joslas bija stabilas — līnija, kur ledus saskaras ar okeāna dibenu, tur praktiski nepārvietojās. Tomēr Rietumantarktikā, Antarktikas pussalā un atsevišķos Austrumantarktikas apgabalos fiksēta ievērojama ledus atkāpšanās. Kopumā 30 gadu laikā zaudēti 12 820 kvadrātkilometru piezemes ledus — platība, kas aptuveni atbilst desmit Lielās Losandželosas teritorijām.

Vidēji ledus atkāpās no dibena ar ātrumu aptuveni 442 kvadrātkilometri gadā. Visredzamākās pārmaiņas notika Amundsena jūras apgabalā un pie Getza piekrastes Rietumantarktikā, kur ledāji atkāpās par 10–40 kilometriem. Proti, Pine Island ledājs saruka par 33 kilometriem, Thwaites ledājs — par 26 kilometriem, bet Smith ledājs — par 42 kilometriem.

Pētījumā izmantoti dati no daudziem satelītu pūliem — Eiropas, Kanādas, Japānas, Itālijas, Vācijas un Argentīnas misijām. Nozīmīgu lomu spēlēja arī komerciālie radara dati, iegūti NASA programmā sadarbībai ar privātajiem piegādātājiem. Pētnieki norāda, ka tas bija svarīgs pavērsiens komerciālo radara attēlu izmantošanā polāro reģionu izpētē.

Lielāko daļu ledāju atkāpšanās gadījumu pētnieki skaidro ar siltu okeāna ūdeņu iekļūšanu zem ledus segas. Tomēr piezemēšanās līnijas pārvietošanos Ziemeļaustrumu Antarktikas pussalas daļā pagaidām nevar viennozīmīgi izskaidrot.

Šajā reģionā vēl pirms pētījuma sākuma sabruka vairāki šelfa ledāji. Ledāji Edgeworth, Boydell, Sjögren, Bombardier un Dinsmor būtiski saruka, bet ledāji Hektoria, Green un Evans atkāpās par desmitiem kilometru salīdzinājumā ar to stāvokli 1996. gadā. Autori uzsver, ka dati par piezemēšanās līnijas atrašanās vietu ir ārkārtīgi svarīgi precīzāku ledus segas modeļu izstrādei, ko izmanto pasaules okeāna līmeņa pieauguma prognozēs. Turklāt iegūtie rezultāti palīdz labāk novērtēt Antarktikas masas bilanci: apstiprinājums, ka 77% piekrastes ir augsti stabila, ļauj saskaņot pretrunīgos Austrumantarktikas mērījumu datus un precīzāk noteikt aktīvās ledus zuduma zonas citos kontinentā reģionos.