Pirms 50 gadiem NASA aparāts tomēr atklāja dzīvību uz Marsa: ko noskaidrojuši zinātnieki 0 73

Pēc zinātnieku domām, 1976. gadā NASA kosmiskais aparāts "Viking-1", iespējams, tomēr atklāja pierādījumus par dzīvības eksistenci uz Marsa. Pētījums publicēts žurnālā «Astrobiology», raksta Фокус ar atsauci uz «Space».

"Viking-1" iegājis vēsturē kā pirmais kosmiskais aparāts, kas veicis nosēšanos uz Marsa virsmas. Tas notika 1976. gadā. Ierīces, kas paredzētas dzīvības meklēšanai, rādīja, ka tā varētu pastāvēt uz Marsa. Taču, no otras puses, organiskās molekulas, kas nepieciešamas dzīvībai, netika atrastas. Tāpēc zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka uz Marsa dzīvības nav.

Taču jaunā pētījuma autori apgalvo, ka patiesībā "Viking-1" uz Marsa atklāja organiskās molekulas, un tas nozīmē, ka šīs misijas rezultāti tika interpretēti nepareizi.

Organisko molekulu noteikšanas ierīce "Viking-1" vispirms sildīja augsnes paraugus līdz 120 °C, lai izvadītu lieko oglekļa dioksīdu no Marsa atmosfēras, bet pēc tam līdz 630 °C, lai iztvaicētu jebkādas organiskās vielas, kas atrodas augsnē, un pēc tam analizētu tās ar masaspektrometru.

Neticami, bet masaspektrometrs konstatēja skābekļa un oglekļa dioksīda izdalīšanos un nelielu daudzumu metilhlorīda un metilēnhlorīda, kamēr to vietā būtu jābūt organiskajām molekulām, pat ja tās būtu no meteorītiem.

Lai varētu apstiprināt pilnīgu organisko vielu neesamību, kā to darīja "Viking-1" komanda, bija nepieciešams nezināms oksidētājs. Tajā pašā laikā tika pieņemts, ka oglekļa dioksīds palika parauga traukā, bet metilhlorīds tika uzskatīts par zemes piesārņojumu no tīrīšanas šķīdinātājiem, kas nākuši no tīrās telpas uz Zemes, kur ierīce tika salikta.

Pēc pētījuma autoru domām, problēma ar šo interpretāciju ir tā, ka metilhlorīds nav tīrīšanas šķīdinātājs, tas ir gāze, kas vārās −24 °C temperatūrā.

Tomēr "Viking-1" komanda apgalvoja, ka oksidētājs ne tikai iznīcinājis organiskos savienojumus, bet arī varētu izskaidrot rezultātus citos it kā pozitīvos dzīvības noteikšanas testos. Tad zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka šis noslēpumainais oksidētājs bija kāds peroksīds, lai gan peroksīdi uz Marsa nekad nav atrasti.

Ja uz Marsa pastāv mikrobālā dzīvība, kur tad ir organiskās molekulas? Lai gan organiskās molekulas uz Marsa ir konstatējušas Marsa zondes «Curiosity» un «Perseverance», tiek uzskatīts, ka lielākā daļa no tām ir nebioloģiskas izcelsmes, piemēram, no meteorītiem.

Un, lai gan "Viking-1" masaspektrometrs bija mazāk jutīgs nekā mūsdienu ierīcēs, tas tomēr neizskaidro, kāpēc vispār netika atrastas organiskās vielas. Jaunā pētījuma autori uzskata, ka atbilde tika saņemta 2008. gadā, kad NASA nosēšanās modulis «Phoenix» atklāja perhlorātu uz Marsa virsmas. Perhlorāts arī ir oksidētājs — pietiekami spēcīgs, lai gadu tūkstošiem iznīcinātu organiskās vielas no meteorītiem, bet nepietiekami spēcīgs, lai būtu tas oksidētājs, ko "Viking-1" komanda meklēja, lai izskaidrotu savus rezultātus.

Tagad ir zināms, ka organiskie savienojumi kopā ar perhlorātu rada metilhlorīdu un oglekļa dioksīdu. Reakcijas rezultātā veidojas 99% oglekļa dioksīda un 1% metilhlorīda, kas izskaidro oglekļa dioksīda izdalīšanos un „tīrīšanas šķīdinātāja” signālu, kas novērots, sildot Marsa paraugu līdz 630 °C. Tāpēc zinātnieki secināja, ka ierīce "Viking-1" patiesībā atklāja uz Marsa organiskās molekulas, kas nepieciešamas dzīvībai, caur to sadalīšanās produktiem.

Zinātnieki norāda, ka tas nozīmē — iespējams, NASA aparāts pirms 50 gadiem tomēr atklāja uz Sarkanās planētas. Iespējamā dzīvība uz Marsa varētu pastāvēt kā autotrofiskas baktērijas. Tās dienā, veicot fotosintēzi, ražo savu barību, bet naktī iegrimst miegā, uzkrājot saražoto skābekli izmantošanai pēc atmošanās. Tas izskaidro skābekļa izdalīšanos, ko konstatēja "Viking-1".

Zinātnieki saka, ka nepareiza "Viking-1" pētījuma rezultātu interpretācija noveda pie oficiālās nostājas, ka 1976. gadā netika atrasti pierādījumi par dzīvības eksistenci uz Marsa.