Britu zinātnieki izpētījuši 20 000 haizivju fosiliju un nonākuši pie pārsteidzoša atklājuma 0 177

Kāds pētnieku kolektīvs atspēkojis klasisko teoriju par nejaušu suguu, izmantojot par paraugu jūras plēsējus. Haizivju un raju evolūcijas analīze pēdējo 145 miljonu gadu laikā parādīja, ka sugas izzušanas risks tieši ir atkarīgs no tās pastāvēšanas ilguma: «jaunpienācēji» izzūd daudz biežāk nekā evolūcijas ilgdzīvotāji. Turklāt zinātnieki konstatēja, ka slavenais asteroīds, kas iznīcināja dinozaurus, okeānam nodarīja ne tik spēcīgu triecienu kā pēc tam sekojošās klimata pārmaiņas.

Evolūcijas bioloģijā ilgi dominēja Lī Van Valena izmiršanas nemainīguma likums. Tas noteica, ka sugas izzušanas varbūtība nav atkarīga no tās vecuma: vecas un jaunas sugas ir vienlīdz ievainojamas mainīgajā vidē. Tomēr haizivis pārdzīvojušas visus piecas globālās masu bojāejas un slikti iederas šajā shēmā. Zinātniekiem nācās noskaidrot, kas tieši nosaka šo plēsēju noturību: pastāvīga pielāgošanās (hipotēze «Melnā karaliene») vai uzkrātā stabilitāte.

Zinātniskā darba autori, kas publicēts žurnālā «Proceedings of the Royal Society B» (Lielbritānija), izveidoja datubāzi FINS, kas satur vairāk nekā 20 000 ierakstu par fosilijām no visiem kontinentiem. Galvenās grūtības bija paleontoloģiskā pieraksta nepilnības: daudzas sugas varēja izzust, neatstājot pēdas. Lai labotu šīs plaisas, pētnieki izmantoja neironu tīklu ADE-NN un modelēšanu (metode PyRate). Tas ļāva rekonstruēt reālo sugu dzimstības un izzušanas dinamiku.

Aprēķini atklāja likumsakarību, ko nosauca par «negatīvo vecuma atkarību». Bīstamākais periods jebkurai haizivju sugai izrādījās pirmie četri miljoni gadu tās pastāvēšanā. Ja suga pārvarēja šo slieksni, tās izzušanas iespējas strauji samazinājās, un «vecākās» (vecākas par 14 miljoniem gadu) kļuva praktiski imūnas pret dabiskajiem draudiem. Tas nozīmē, ka haizivju pasaulē veiksmīga stratēģija nav pastāvīgas pārmaiņas, bet konservatīvisms un stabilitāte.

Analīze arī palīdzēja pārrakstīt katastrofu hronoloģiju. Asteroīda nokrišana pirms 66 miljoniem gadu izraisīja masu bojāeju, taču to kompensēja jaunu sugu strauja parādīšanās, kas aizņēma atbrīvotās nišas. Patiesa traģēdija bija pāreja no eocēna uz oligocēnu (aptuveni pirms 34–38 miljoniem gadu), kad globāla atdzišana un jūras līmeņa pazemināšanās noveda pie masu izmiršanas, pēc kuras atjaunošanās vairs nenotika.

Pētījums parādīja, ka pēdējo 56 miljonu gadu laikā haizivju un raju bioloģiskā daudzveidība piedzīvo pakāpenisku lejupslīdi: vecās sugas izzūd, bet jaunas parādās pārāk reti, lai kompensētu zaudējumus. Iegūtie dati palīdz saprast, kāpēc mūsdienu haizivis ir tik ievainojamas: iznīcinot jaunās sugas, cilvēce pārtrauc evolūcijas līnijas to viskritiskākajā posmā, neļaujot tām kļūt par noturīgiem ilgdzīvotājiem.