Ķīna pirmā pasaulē ir pārdalījusi gruntūdeņus visā valstī: neviens nezināja, ka tas ir iespējams 0 70

Jauns pētījums rāda, ka Ķīnas centieni palēnināt zemes degradāciju un klimata pārmaiņas, stādot kokus un atjaunojot pļavas, ir izraisījuši plašu un iepriekš neparedzētu ūdens pārdales procesu visā valstī. Zinātnieki tikai tagad sāk izprast tā darbības mehānismus, raksta Live Science.

Saskaņā ar pētījumu veģetācijas izmaiņas no 2001. līdz 2020. gadam samazinājušas saldūdens pieejamību cilvēkiem un ekosistēmām Austrumu monsūnu reģionā un Ziemeļrietumos, kas kopā aizņem gandrīz 74 % Ķīnas teritorijas. Tajā pašā laikā ūdens pieejamība palielinājusies Tibetas augstienē, kas aptver lielāko daļu pārējās sauszemes teritorijas.

Pētījuma līdzautors, Utrehtas Universitātes (Nīderlande) ekosistēmu noturības katedras docents Ari Staals norāda, ka komanda atklājusi: pārmaiņas augsnes un veģetācijas segā būtiski pārdala ūdeni. Vienkāršoti sakot, Ķīnas mežu atjaunošanas centieni ir aktivizējuši ūdens apriti dabā.

Ūdens apmaiņu starp kontinentiem un atmosfēru galvenokārt nodrošina trīs procesi:

• iztvaikošana, kas noņem ūdeni no virsmas un augsnes;
• transpirācija, kuras laikā augi izdala ūdeni, ko tie uzņēmuši no augsnes;
• kopā šie procesi veido evapotranspirāciju, kas atkarīga no veģetācijas segas, ūdens pieejamības un saules enerģijas daudzuma.

Staals uzsver, ka pļavas un meži parasti palielina evapotranspirāciju, īpaši meži, jo kokiem ir dziļas saknes un piekļuve ūdenim sausuma periodos.

Ķīnas lielākais mežainības palielināšanas projekts ir Lielā zaļā siena sausajā un pussausajā valsts ziemeļu daļā. Projekts tika uzsākts 1978. gadā ar mērķi apturēt tuksnešu izplešanos. Pēdējo 50 gadu laikā tas ir veicinājis meža seguma palielināšanos no aptuveni 10 % 1949. gadā līdz vairāk nekā 25 % šodien. Pagājušajā gadā valdība paziņoja, ka valsts ir apzaļumojusi savu lielāko tuksnesi un turpinās stādīt kokus, lai apturētu dezertifikāciju.

Ķīnas mežainības palielināšanās ir izraisījusi milzīgas izmaiņas evapotranspirācijā (augšā pa kreisi), nokrišņos (augšā pa labi) un ūdens pieejamībā (apakšā) no 2001. līdz 2020. gadam

Taču šis nav vienīgais reģenerācijas projekts. Kopumā Ķīnas iniciatīvas ekosistēmu atjaunošanā nodrošina aptuveni 25 % globālā lapu seguma pieauguma periodā no 2000. līdz 2017. gadam.

Tagad zinātnieki ir secinājuši, ka mežainības palielināšana ir radikāli pārveidojusi Ķīnas ūdens ciklu, palielinot gan evapotranspirāciju, gan nokrišņu daudzumu. Jaunajā pētījumā izmantoti augstas izšķirtspējas dati par evapotranspirāciju, nokrišņiem un zemes lietojuma izmaiņām, kā arī atmosfēras mitruma izsekošanas modelis.

Rezultāti parādīja, ka evapotranspirācija pieaugusi vairāk nekā nokrišņu daudzums — tas nozīmē daļēju ūdens zudumu atmosfērā. Šī tendence gan nav vienāda visā Ķīnā, jo vēji var pārnest ūdeni līdz pat 7000 kilometru attālumā, un tas nozīmē, ka ūdens iztvaikošana vienā vietā var ietekmēt nokrišņus pavisam citā.

Zinātnieki atklāja, ka mežu paplašināšanās Austrumu monsūnu reģionā un pļavu atjaunošana citviet valstī ir palielinājusi evapotranspirāciju, taču nokrišņu pieaugums novērots tikai Tibetas augstienē. Pārējās teritorijās ūdens pieejamība ir samazinājusies. Tam ir būtiska ietekme uz ūdens resursu pārvaldību, jo arī līdz šim Ķīnā ūdens resursi bija ļoti nevienmērīgi sadalīti.