Iedzīvotāji roku darbs iedzina sijas un dziedāja seno dziesmu, lai saglabātu ritmu.
Ikviens vietējais iedzīvotājs zina, ka Venēcija ir apgriezts mežs.
Šī Itālijas pilsēta, kurai ir 1604 gadi, ir uzbūvēta uz miljoniem koka baļķu, kas iedzīti zemē.
Lapegle, ozols, alkšņi, priede, egle un vīksna, kuru garums svārstās no 3,5 m līdz mazāk par 1 m, tur akmens palazzo un augstās zvanu torņus jau vairākus gadsimtus, būdami īsts inženierijas brīnums, kas izmanto fizikas un dabas spēkus.
Lielākajā daļā mūsdienu būvju šo apgriezto mežu darbu veic dzelzsbetons un tērauds. Bet, neskatoties uz to izturību, mūsdienās daudzi pamati nevarētu kalpot tik ilgi kā venēciešu.
„Mūsdienu betona vai tērauda sijas tiek projektētas ar aprēķinu uz 50 gadu kalpošanas laiku,” saka Aleksandrs Puzrins, ģeomehānikas un ģeosistēmu inženierijas profesors Cīrihes universitātē ETH.
„Protams, tās var kalpot ilgāk, bet, būvējot dzīvojamās un rūpnieciskās ēkas, standarts ir 50 gadu kalpošanas laiks,” viņš piebilst.
Venēciešu siju būvniecības tehnika pārsteidz ar savu ģeometriju, gadsimtiem ilgu izturību un milzīgajiem apjomiem.
Cik miljoni siju slēpjas zem pilsētas, neviens nezina, bet tikai zem Rialto tilta atrodas 14 000 cieši iedzītu koka atbalstu, bet zem bazilikas San Marko, kas uzcelta 832. gadā, ir 10 000 ozola siju.
„Es esmu dzimusi un augusi Venēcijā,” saka Katerina Frančeska Izzo, ekoloģiskās ķīmijas un kultūras mantojuma aizsardzības profesore Venēcijas universitātē.
„Kad es augu, tāpat kā visi, es zināju, ka zem venēciešu ēkām ir koki no Kadora [kalnu reģions netālu no Venēcijas]. Bet es nezināju, kā šīs sijas uzstādīja, kā tās skaitīja un iedzina, un ka battipali (burtiski tulkojot kā „siju iedzinēji”) bija ļoti svarīgi speciālisti. Viņiem pat bija savas dziesmas. Tas ir neticami interesanti tehniskā un tehnoloģiskā ziņā,” stāsta profesore.
Battipali roku darbs iedzina sijas un dziedāja seno dziesmu, lai saglabātu ritmu. Hipnotizējošā un atkārtojošā melodija ar tekstu slavēja Venēciju, tās republikas slavu, katoļu ticību un solīja nāvi to laiku ienaidniekiem — turkiem.
Venēcijā joprojām tiek izmantots izteiciens na testa da bater pai (burtiski — „galva, kas piemērota siju iedzinēšanai”), kas jokusmīgi nozīmē, ka cilvēks ir lēns vai neizglītots.
Sijas tika iedzītas pēc iespējas dziļāk, sākot no konstrukcijas ārējā mala un virzoties uz centra pamatu. Parasti uz katru kvadrātmetru bija deviņas sijas, kas izvietotas spirālē.
Pēc tam siju virsotnes tika nogrieztas, lai iegūtu vienmērīgu virsmu, kas atrodas zem jūras līmeņa. Virsū tika liktas šķērseniskas koka konstrukcijas — vai nu zatteroni (dēļi), vai madieri (stieņi). Zvanu torņiem tika izmantoti stieņi ar biezumu līdz 50 centimetriem. Citās būvēs — ne vairāk kā 20, bet dažreiz pat mazāk. Visizturīgākais materiāls tika uzskatīts par ozolu, bet tas bija arī visdārgākais. Vēlāk ozolu izmantoja tikai kuģu būvē — tas bija pārāk vērtīgs, lai to iedzītu dubļos. Uz šo koka pamatu strādnieki lika ēkas akmeņus.
Drīz Venēciešu republika sāka sargāt savus mežus, lai nodrošinātu pietiekamu koksnes daudzumu būvniecībai un kuģu būvē.
„Venēcija izgudroja mežsaimniecību,” skaidro Nikola Makijoni, Bioekonomikas institūta pētījumu direktors Itālijas Nacionālajā pētniecības padomē, runājot par mežu audzēšanas praksi.
„Pirmais oficiālais dokuments par mežsaimniecību Itālijā patiešām pieder Lieliskajai kopienai Fiemmes ielejā [uz ziemeļrietumiem no Venēcijas] un datēts ar 1111. gadu. Tajā ir izklāstīti noteikumi par mežu izmantošanu, neizsmeļot tos,” stāsta Makijoni.
Viņa teiktā, šīs dabas aizsardzības metodes, iespējams, tika pielietotas ilgi pirms tās tika pierakstītas: „Tas izskaidro, kāpēc Fiemmes ieleja arī šodien ir pārklāta ar greznu egļu mežu.” Tajā pašā laikā tādas valstis kā Anglija jau saskārās ar koksnes trūkumu 16. gadsimta vidū, viņš piebilst.
Venēcija nav vienīgā pilsēta, kas izmanto koka sijas kā pamatu, bet ir galvenās atšķirības, kas padara to unikālu.
Amsterdama ir vēl viena pilsēta, kas daļēji uzbūvēta uz koka sijas. Šeit, tāpat kā daudzās citās Ziemeļeiropas pilsētās, sijas ieiet dziļi līdz pašai pamatnei un darbojas kā garas kolonnas vai kā galda kājas.
„Tas darbojas, ja klints ir tuvu virsmai,” saka Tomass Leslijs, arhitektūras profesors Ilinoisas universitātē.
Mičiganas ezera krastā ASV, kur strādā Leslijs, klints pamats var atrasties līdz 30 metru dziļumam.
„Atrast tik lielus kokus ir grūti, vai ne? Ir stāsti no Čikāgas 1880. gados, kad mēģināja iedzīt vienu baļķi virs otra — kā jūs saprotat, tas neizdevās. Galu galā saprata, ka var paļauties uz berzi ar zemi,” stāsta Leslijs.
Princips balstās uz ideju nostiprināt zemi, iedzinot pēc iespējas vairāk siju, kas palielina berzi starp sijām un zemi.
„Ģeniālitāte ir tāda, — saka Leslijs, — ka jūs it kā izmantojat fiziku… Visa burvība ir tajā, ka jūs izmantojat plūstošās īpašības augsnes, lai radītu pretestību, kas notur ēkas.”
Tehniskais termins šim fenomenam ir hidrostatiskā spiediena, kas būtībā nozīmē, ka augsne „sagūsta” sijas, ja tās ir cieši iedzītas lielā skaitā vienā vietā, — saka Leslijs.
Venēciešu sijas patiešām darbojas tieši tā — tās ir pārāk īsas, lai sasniegtu klints pamatu, un vietā tās notur ēkas, pateicoties berzei.
Atstāt komentāru