Publiskie atvadi Uļjanai Semjonovai notiks Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē no plkst. 12.00 līdz plkst. 13.30. Semjonova tiks apglabāta Rīgas Pirmajos Meža kapos pēc plkst. 14.00, ziņo Latvijas Basketbola savienība.
- dzīves gadā mirusi pasaules basketbola leģenda Uļjana Semjonova – divkārtēja olimpiskā čempione, trīskārtēja pasaules čempione un desmitkārtēja Eiropas čempione. Vienīgā šāda un unikāla personība sportā – ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā.
Aiz varenās pasaules sporta dāmas pleciem (viņas augums bija 2 metri un 10 centimetri) – 24 gadi sportā, kapteiņtiesības slavenajā Latvijas komandā «TTT» un PSRS izlasē pasaules sacensībās, tostarp olimpiskajās. Viņas kontā arī tas, ka viņa kļuva par pirmo ne tikai no Latvijas, bet arī no Eiropas, kura 1990. gadu sākumā tika uzņemta pasaules basketbola slavas zālē Springfīldā (ASV). Un vēl bija Ļeņina ordenis – toreiz augstākais padomju apbalvojums. Šo ordeni, tāpat kā apbalvojumu kolekciju, Uļjana nodeva Sporta muzejam, kas atrodas Vecajā Rīgā.
«Nāc pie mums!»
Pēc aiziešanas no lielā sporta Uļjana vēl ilgi strādāja Latvijas Olimpiskajā komitejā, un tieši tajā laikā, tūkstošgades mijā, man izdevās ar viņu aprunāties. Man pretī stāvēja ļoti laipna sieviete, ar skaistu loku uz krūtīm, kuru, starp citu, bija pati uztaisījusi.
«Aiz muguras tik daudz gadu sportā un pasaules slava, – viņa sacīja. – Mani taču pazina visās valstīs, izrādās, es nebiju nevienā vietā sveša. Protams, pamanāms mans augums, bet visi taču mani redzēja sacensībās televizorā.
Un tad viss mainījās, es pametu sportu problēmu dēļ ar kājām, un arī vecums. Un kļuvu par mūsu Olimpiskās komitejas viceprezidenti. Tas bija salīdzinoši vienkārši, komitejas prezidents mani satika un pajautāja, ko es tagad daru? Bet es neko nedarīju, dzīvoju no vecajām uzkrājumiem. «Nāc pie mums!», – sekoja ielūgums. Un tā es kļuvu par komitejas sociālā fonda vadītāju».
Tas bija tieši tas laiks, kad sabruka PSRS, visur valdīja ekonomiskā krīze, un Uļjana meklēja naudu Latvijas sporta veterāniem, kuri burtiski dzīvoja nabadzībā. Par sponsoru atbalstu tādā mūsdienu formā tajā laikā runas nebija — laime, ka izdevās vienoties ar Bulduru sovhozu un saimniecību Mārupē, kas bez maksas izdalīja dārzeņus. Un gadījās, ka Uļjana pati iepakoja kartupeļus un burkānus, un tad brauca pie adresēm.
Semjonova atcerējās, ka cilvēki viņas priekšā gandrīz ceļos neatkrita, skūpstīja rokas. Un katrs vēlējās dalīties savā nelaimē. Par laimi, ar laiku situācija atrisinājās.
No Medumiem
«Man mājās vēl ir dažādi darbi – kāds zvanīs ar lūgumu, kāds meklē sponsoru, kādam jānoorganizē medicīniska procedūra, kādam vienkārši jāpiezvana un jājautā, kā viņš jūtas pēc slimnīcas, pēc operācijas un vai vajag atbraukt, kaut ko atnest. Un tas viss it kā brīvajā laikā.
Uļjana bērībā Medumos.
Patiesi, tagad es brīvajā laikā varu sev ko atļaut. Piemēram, glāzi šampanieša. Sporta laikā no tā izvairījos. Varēju izdzert glāzi, bet zināju, ka pēc tam man divkārši būs grūtāk nest šo slodzi. Tagad man tāds darbs, ka mani bieži aicina uz dažādām prezentācijām – varu atļauties. Es uzturu svaru, ne tā kā daži citi sportisti, kuri pēc sporta izlaistās. Es cenšos sevi uzturēt tādā pašā formā, kā tad, kad spēlēju».
Uļjana ir izturīga, jo viņa nāk no Latvijas dziļienes, no vecticīgā ciema Medumi. Tur vēl ilgi dzīvoja viņas mamma, māsa un brālis. Lai gan faktiski nākamā sporta leģenda piedzima Lietuvā, Zarasajos. Vienkārši, kad sākās dzemdības, izrādījās, ka līdz dzemdību namam Zarasajos no viņas ciema bija tuvāk nekā līdz Daugavpilij. Un visas ciema dzīves nianses nākamā čempione iepazina jau no bērnībā.
«Radiem joprojām ir tāds neliels dārzs, – atcerējās Uļjana. – Agrāk, kad mani vecāki tur dzīvoja, es braucu un, ja bija piecas vai sešas brīvas dienas, tad arī siena grābu un tā tālāk. Svaigs gaiss un dzimtās vietas. Es pēc tam mammai pārcēlu uz Rīgu, viņai vajadzēja aprūpi, viņai bija visas iespējas, bet tomēr viņa nespēja pierast pie pilsētas dzīves un līdz galam gribēja atgriezties ciemā. Es viņu vasarā vienmēr tur sūtīju, kad bija silti».
Cita laime
Uļjana paspēja uzrakstīt memuārus ar nosaukumu «Kad es biju laimīga». «Cilvēki lika man rakstīt, – viņa sacīja. – Cik atmiņa vēl atceras, grāmatu es radīju, un izdevniecība to izdrukāja. Izlasot memuāru nosaukumu, visi man jautā, vai es tagad neesmu laimīga? Nu, tur bija cita laime, saprotiet? Sporta laime. Tieši sporta grāmata un sporta laime.
Es ierakstīju savas atmiņas uz tāda diktofonīša, un Ineta Kresla, žurnāliste Latvijas radio, to pārrakstīja. Ideja radās vienkārši – kad ilgi gulēju slimnīcā ar kāju. Tur mans ārstējošais ārsts, bijušais traumu institūta galvenais ārsts Blaus saka: «Ko tu guļ, nodarbojies ar muļķībām? Tev papīrs, raksti savus memuārus!». «Nekad!», – esmu spītīga, bet ārsts izrādījās spītīgāks».
«Ar prieku vēl nodarbotos sportā sev, reizi nedēļā. Mums taču ir veterānu komanda, sievietes, kas agrāk spēlēja TTT, un tagad viņas reizi vai divas nedēļā sanāk kopā, trenējas veselības dēļ. Bet, diemžēl, es vairs nevaru dot tādu slodzi kājām».
Japāna palika sirdī
Viņa apbraukāja visu pasauli, bet visvairāk viņai iepatikās Japāna. Pirmkārt, jo mazā auguma japāņi nerādīja viņai ar pirkstu, kā tas notika citur, lai gan viņi viņu atpazina, un, otrkārt, 1978. gadā viņa tur pirmoreiz brauca ar vilcienu ātrumā 260 kilometri stundā (bet pie mums joprojām nevar pabeigt Rail Baltic...).
«Mēs tur braucām pa daudziem reģioniem un brīnījāmies – kā nu ne, seši simti kilometru tikai divu ar pusi stundu laikā. Un viņiem visa daba ļoti interesanta, kā viņi audzē rīsus. Tur nav gludu laukumu, katrs zemes pleķītis ir izmantots. Atceros, kā braucām tuneļos zem ūdens... Ļoti interesanta valsts. Protams, pati Ņujorka ir skaista, varbūt skaistas Vēne, Rīma, Parīze... Bet kaut kā Japāna palika sirdī...»
Pēdējais jubilejas pasākums
Pēdējie gadi Uļjanai bija tiešām ļoti grūti. Viņa atradās slimnīcas gultā pensionātā, kur bija spiesta pārcelties pēc problēmām ar kājām. Mani tuvumā notikusajā sarunā viņai jau bija bijušas deviņas operācijas. Cik pēc tam – labāk nemēģināt saskaitīt. Notika amputācija.
Pēdējo reizi publiskā vietā Uļjana parādījās aptuveni pirms četriem gadiem, kad svinēja viņas septiņdesmito jubileju. Uļjana spēja piecelties, izmantojot palīgierīces, no gultas, kur saņēma dāvanas – portretu no mākslinieka Jāņa Anmaņa (pagājušajā gadā viņš aizgāja mūžībā), no ministra, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta.
...Diemžēl Uļja tā arī neredzēs par sevi uzņemto spēlfilmu. Tai ir tāds pašreizējs nosaukums – «Uļja». Pirmizrāde ir paredzēta pavisam drīz, galvenajā lomā – Dailes teātra aktieris Kārlis Arnolds Avots.
Pēdējie atvadi
Uz čempiones aiziešanu reaģēja Latvijas Republikas prezidents Edgars Rinkēvičs: «Latvija cietusi vēl vienu milzīgu zaudējumu – mēs atvadāmies no sporta leģendas Uļjanas Semjonovas. Olimpiskā, pasaules un Eiropas basketbola zelta sieviete, ļoti sirsnīga un atsaucīga persona. Visdziļākās līdzjūtības ģimenei, kolēģiem un Uļjanas līdzjutējiem», paziņoja Edgars Rinkēvičs.
