Pirmā rakete Arina Sobolenko sniedza lielu interviju pazīstamam žurnālistam Aleksandram Sokolovskim. No sarunas pa sirdi mēs izvēlējāmies interesantāko.
Nesavaldās, skatoties savus mačus
«Es nepatīk skatīties uz sevi kortā, jo joprojām nevaru pierast pie sevis kortā. Brīdī es neuztraucos par to, kāda es esmu, par savām emocijām – es vienkārši strādāju un zinu, ko man jādara, lai uzvarētu.
Bet pēc mača skatīties uz sevi, uz saviem skatieniem, klausīties savos vārdos vai runās, kuras es izmetu komandai – es vienkārši nevaru, man paliek kauns. Jā, es pat nevaru klausīties, kā es izelpoju. Uzreiz lūdzu izslēgt skaņu.
Tāpēc manus mačus skatās speciālists, kurš visu analizē un sūta manai komandai. Komanda visu to apstrādā. Jā, un man viss prātā ir svaigs, man nav jāskatās atkārtoti.
Protams, kādiem smalkiem momentiem es varu paskatīties. Dabiski. Bet komandai jau ir pilna aina, viņi man to nesniedz, mēs apspriežam, par kaut ko vienojamies, nonākam pie vienota viedokļa un ejam strādāt.»
Kad sāk nervozēt kortā
«Manā galvā ir skaidrs izpratne par to, uz ko esmu spējīga. Es zinu visas savas stiprās puses. Bet vājās nav (smejas). Nē, tās es arī zinu.
Un es saprātīgi novērtēju, ka kortā man jāizdara tas, tas un tas. Un jābūt gatavai tam, tam un tam.
Ja mačs neizdodas, man vairs nav tā, kā jaunībā: viss, tas ir beigas, es zaudēšu, dzīve beigusies. Nē, es domāju: nu labi, tas viss nedarbojas, bet man vēl ir tas. Tas nedarbojas – ir tas. Tas nedarbojas – eju uz visu.
Man traucē, kad es iznāk ar noskaņojumu: «Jā, es uzvarēšu. Es esmu visstiprākā». Man vairāk palīdz sapratne par to, caur ko esmu gājusi, ka es esmu spēcīga un varu tikt galā ar jebkādiem momentiem, kas var neizdoties. Es ceru uz labāko, bet gatavojos sliktākajam.
Un kad es dodos uz kortu ar domu, ka tagad uzvarēšu – tad arī notiek visi psihozes.
Man ir patiešām lieliska komanda, viņi mani pazīst kopš bērnības, zina visus manus emocionālos uzplūdus, sieviešu organismu. Es varu izsisties treniņā, bet viņi vienkārši to neņem pie sirds, saprot, ka, piemēram, es no noguruma vairs nesaprotu.
Dēļ tenisa upurējusi bezrūpīgu jaunību
«Es uzskatu, ka, ja tu neesi atlēts, tad jāballējas, jāsmejas un jāiziet cauri šīm neadekvātajām stāstiem. Vienkārši, lai pēc tam aizmirstu, un no 20 gadiem tev vairs to nevajag – un varēja būvēt bāzi, nodrošināt ģimeni, iekārtot dzīvi.
Sportisti vienkārši pieaug ātrāk. Mēs no agrīna vecuma dzenamies pēc mērķa, mums ir turnīri no 8 gadiem faktiski.
Tagad es varu aizbraukt uz Mikonu izklaidēties. Bet man arī izklaide ir saprātīgāka, man nav vajadzīgas naktis līdz rītam. Man patīk sēdēt pludmales klubā ar espresso martini vai tequilu, garšīgi paēst un doties gulēt. Man tas ir patīkami.
Es nenožēloju par izlaistajām bezrūpīgajām stāstiem. Godīgi saku – es katru dienu pamostos un domāju: dievs, paldies par šo dzīvi.»
2022. gads – vissmagākais dzīvē un karjerā
«Spēļu problēmas uzkrājās uz situācijas pasaulē. Un papildus naidam, ka tu nevarēsi uzspēlēt, uzkrājas naids par situāciju. Tas bija briesmīgi. Es nezinu, kā es vispār neizgāju no desmitnieka, neiegrimu depresijā.
Man bija kauns iznākt uz mačiem. Tik kauns. Es domāju: «Dievs, cilvēki, lūdzu, nepērciet biļetes». Man bija kauns par sevi, bija žēl komandas. Es biju top-10 spēlētāja, un skatītāji gribēja redzēt tenisu, šovu, kaut ko foršu. Bet viņi nāk un redz, kā cilvēks trako kortā. Plus par tevi vēl pastāvīgi raksta kaut ko.
Tagad es uz to skatos un, iespējams, pat priecājos, ka caur to izgāju. Es kļuvu atvērtāka jaunajam – jo nebaidījos zaudēt veco. Un ļoti daudzi cilvēki – pat ne no tenisa un ne no sporta – teica man, ka es viņiem palīdzēju būt spēcīgiem, iziet cauri grūtām situācijām.
Es vienmēr gribu palīdzēt cilvēkiem, iedvesmot, būt labais piemērs. Dažreiz būt slikts piemērs, kā nevajag darīt.»
Par ko novērtē pasaules pirmās raketes statusu
«Ir forši dažreiz, kad tev jārezervē kaut kur kaut kas, jāieliek kaut kur. Komanda tā saka: «Klausieties, nu tā ir pirmā rakete pasaulē». Skaisti taču izklausās!
Otrā rakete pasaulē var arī rindā palikt. Bet pirmo izlaida.»
Un par ko mīl Serēnu Viljamsu un Mariju Šarapovu?
«Kad Serēna spēlēja maču un šķita, ka kaut kas neiet tā, kā viņa vēlas, uz sejas tomēr bija rakstīts: «Neizdosies. Ne šodien». Un tas, kā viņa dominēja tūrē – tas, protams, ir spēks.
Šarapova vienmēr šķita tik skaista, spēcīga, moderna. Tas ir vienkārši tenisa skaistums. Nevis tā, ka Serēna ir neglīta. Viņas abas ir tenisa ikonas. Viņas padarīja tenisu skaistu. Viņas un Kurņikova.»
Viņa ir spēcīga un veiksmīga. Viņas puisis – veiksmīgs uzņēmējs Georgios Frangulis. Kā veidojas attiecības?
«Man paveicās, ka viņam ir bizness visā pasaulē un vienmēr ir brīži, ko viņam jādara. Rupji sakot, tagad viņš vairāk pielāgojis savu grafiku manam. Viņš saka savai komandai, kur viņš būs, un nodarbojas ar lietām, kuras var atrisināt katrā valstī. Plus viņš pastāvīgi ir telefonā, zvanu laikā un tā tālāk.
Man paveicās. Jo es vairs nespēšu veidot attiecības attālumā. Man vairs nav ticības tam.
Mājās es vispār pārvēršos par kaķēnu: tikai neapvainojiet mani. Un mierīgi atkāpjos otrajā plānā. Lai gan, protams, ir brīži, kad jāaizstāv savas intereses, savu redzējumu. Kaut ko tu neesi gatava mainīt.
Viņš arī ir diezgan spēcīgs cilvēks, arī emocionāls. Un mums labāk nav emocionāli izpausties abi divi. Varbūt arī kodolbomba. Es negribu pārbaudīt.»
Un kad bērni?
«18 gados es domāju, ka līdz 25 gadiem uzvarēšu visu, ko gribu, pēc tam dzemdēšu, atgriezīšos un turpināšu uzvarēt. Man palika 25, es kaut ko uzvarēju, bet visu atliku līdz 27-28 gadiem. Tagad man ir 27 – atkal pārcelam.
Es gribu maksimāli realizēties savā sportā un redzēt, cik tālu es varu aiziet. Tagad man ir orientējošs plāns – ar iespēju pārcelt. Gribētos pēc pieciem gadiem pamēģināt izveidot ģimeni. Un pēc tam, iespējams, pamēģināt atgriezties.
Ja es varētu, es jau tagad dzemdētu bērnus. Es ļoti mīlu bērnus, un bērni, šķiet, mīl mani. Bet man prioritāte ir karjera.
Tenisā ir vairāki piemēri, kad sievietes atgriezās pēc dzemdībām – tā pati Serēna spēlēja četros «Grand Slam» finālos. Bet pagaidām neviens nav atgriezies savā iepriekšējā līmenī.»
Ja es varētu, es jau tagad dzemdētu bērnus. Es ļoti mīlu bērnus, un bērni, šķiet, mīl mani. Bet man prioritāte ir karjera.
Atstāt komentāru