Persijas līcis kļūs seklāks: kas notiks ar naftas monarhijām pēc kara 0 49

Vīnē iznākošā laikraksta Der Standard slejās vadošā Austrijas Tuvo Austrumu eksperte Gudruna Harrere raksta, ka ASV‑izraēlas agresijas pret Irānu rezultātā Persijas līča monarhijas saskārušās ar eksistenciālu draudu. Tuvajos Austrumos ir notikušas neatgriezeniskas spēku līdzsvara izmaiņas, vecā balansēšanas sistēma vairs nepastāv. Un pat ja šis karš pēkšņi beigtos — vai nu tāpēc, ka to nolēmīs ASV prezidents Donalds Tramps, vai tāpēc, ka sabruks Irānas režīms — nekas vairs nebūs kā agrāk. Pat formāls miers — kauju trūkums — līča valstīm nav garantēts. Teherānas režīms, ideoloģiski motivēts un aprīkots ar mūsdienīgiem ieročiem, nepazudīs bez pēdām. Var izveidoties varas vakuums, kas var izraisīt reģiona sašķelšanos. Ja Islāma Republika noturēsies, režīms kļūs bargāks, taču arī trauslāks. Irānas opozīcija var pāriet uz bruņotu pretestību. Un gandrīz visās Irānas perifērijas teritorijās ir nacionālās minoritātes, kas gatavas izmantot centra vājināšanos. Vai Irānas vājināšanās — neatkarīgi no tā, kas viņu pārvalda — nozīmēs jaunu pilsoņu un reģionālo karu sākumu?

Pat baisi iedomāties, kāda ietekme šīm norisēm būs kaimiņvalstīm — Persijas līča arābu valstīm, kā arī Afganistānai, Pakistānai un pat Centrālās Āzijas valstīm. Šajā nestabilajā reģionā viens neatrisināts konflikts viegli pāriet citā.

Jau divas desmitgades nemieru, vardarbības un apvērsumu vilnis staigā pa reiz stabilām arābu republikām — no Irākas un Sīrijas līdz Jemenei un Ēģiptei. Taču tagad īpaši asas ir diskusijas par Persijas līča monarhiju nākotni — par šiem „jaunajiem saimniekiem" arābu pasaulē. Kas notiks pēc pašreizējā kara ar spožajiem valsts projektiem, ko īsteno mūsdienu autokrātu paaudze Persijas līcī? No kura brīža šie projekti tiks apturēti un sabruks pašu iedzīvotāju acīs, un kā uz to reaģēs pilsoņi?

Persijas līča drošība skar visu pasauli — to sapratuši vismaz visi, kas uzpilda benzīnu vai dīzeļdegvielu. Tomēr pēc kara sākuma Rietumu sabiedrība pārsteigti atklāja, cik plaši Eiropieši jau ir ielēmušies Persijas līcī — kā tranzīta mezglā ceļā uz Āziju, kā atpūtas vietā pseidoeksotiskā, bet tomēr modernā virzienā. Līcī jau sen ir nostiprinājusies starptautiska influenceru kopiena. Un pēc dzīvokļa iegādes Spānijā tie, kam ir līdzekļi, labprāt nopērk arī īpašumu Dubaijā, kur to neapliek ar nodokļiem.

Persijas līča arābu valstis nav tikai energoresursu piegādātājas un svarīgo tirdzniecības ceļu sargātājas reģionā — tās ir arī lielas pasaules mēroga investores ar milzīgu kapitālu, kas darbojas visā pasaulē un īpaši labprāt „Rietumos". Tas var būt franču futbola klubs, nekustamais īpašums Vīnē vai miljardiem dolāru ieguldījumu ASV aktīvos. Iespējams, periodos ar lielāku nenoteiktību no Persijas līča citos reģionos pat aizplūst vairāk naudas, nekā tajā ieplūst. Un ieroču iepirkumi pēc šī kara, visticamāk, ne samazināsies, bet pieaugs. Tomēr viena ilūzija ir izklīdusi: nauda, ieroči un alianses nevar garantēt reģiona neaizskaramību un mieru. Tika pieņemts, ka Amerika jebkurā situācijā nodrošinās naftas monarhiju drošību, un ASV valdība nebūs gatava veikt reģionāto darbību, kas apdraudētu tās ilgstošu partneru stabilitāti. Vai — ka ASV vismaz spēs šīs valstis aizsargāt, ja tas kļūs nepieciešams.

Reģionā atrodas piecas no astoņām pastāvīgajām ASV militārajām bāzēm, un noteiktos periodos te var atrasties līdz 50 000 amerikāņu karavīru. Piektā daļa no visa pasaules ieroču importa nonāk Persijas līča sadarbības padomes valstīs (Saūda Arābija, Kuvaita, Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti, Katars, Omāna). Pat ja ASV karavīri pēc gandrīz mēneša ilga kara runā par „lietojamiem" pretgaisa aizsardzības rezultātiem pret Irānu, tā ir skaidri nepietiekami. To apstiprina degoši naftas objekti un — iespējams psiholoģiski vēl satraucošāk — degoši viesnīcu kompleksi līča valstīs.

Tajā pašā laikā Persijas līča monarhijas jau mēģināja mācīties no savas ģeopolitiski trauslās situācijas: ciešajai sadarbībai ar ASV pēdējos gados pievienojās aktīva attiecību attīstība ar Krieviju un Ķīnu. 2023. gadā Saūda Arābija būtiski paaugstināja Pekinas diplomātisko statusu, kas darbojās kā starpnieks izlīguma procesā starp Saūda Arābiju un Irānu. Vienlaikus saūdieši Vašingtonā vairāk nekā jebkad mēģināja panākt konkrētas drošības garantijas no ASV un bija gatavi oficiāli noslēgt mieru ar Izraēlu.

Tomēr Persijas līča arābu drošības sistēmas pamatprincipi izskatījās pretrunīgi: ciešas saites ar ASV, attiecību normalizācija ar Irānu, sadarbība ar Izraēlu, neskatoties uz neatrisināto palestīniešu jautājumu, kā arī diplomātisko saikņu paplašināšana ar Krieviju un Ķīnu. Vairākas diversifikācijas iespējas bija grūti iedomāties.

Pat 2023. gada 7. oktobra notikumi — un, precīzāk, Izraēlas nākamās militārās darbības Gazas sektorā un tiešā konfrontācija ar Irānu — sākotnēji neizraisīja neviena no šiem atbalsta balstiem sabrukumu. Taču tagad ir pienācis „patiesības brīdis". Persijas līča valstīm jāapzinās, ka galvenais drauds nāk ne tik daudz no Teherānas — to tās zināja kopš 1979. gada Irānas revolūcijas, — cik no to galvenā drošības partnera — ASV.

Un šodien Izraēla — kuru visas arābu valdības uzskata par šī kara virzītājspēku — triec pa Irānas un Katara gāzes atradni. Precedents jau ir: 2025. gada septembrī Izraēlas trieciens nokrita tieši uz Dohu. Lai gan Izraēla mērķēja uz Hamas objektiem, tas nemaina faktu, ka Katars, ASV militārais sabiedrotais, tika pakļauts izraēliešu aviācijas triecienam. Arābu pasaulē bija milzums sašutuma, un līča valstīs radās pamatots jautājums — kas īsti ir mūsu sabiedrotais?

Pāris nedēļas pirms jaunā kara sākuma arābi skaidri deva zīmi, ka nevēlas tam līdzi būt. Ziņas, ka Saūda Arābija esot mudinājusi ASV uzbrukt Irānai, eksperti sauc par viltus ziņu. „Neiejaukties" — tāds bija saūdiešu devīze, un pat ASV militāro objektu izmantošana Persijas līcī nebija domāta. Tomēr attiecīgās vienošanās starp ASV un „uzņemjošajām" valstīm, nostiprinātas tā sauktajos SOFA (līgumos par bruņoto spēku statusu), daļēji ir konfidenciālas, un mēs nezinām, kas tur rakstīts. Irānai ASV militārā klātbūtne Persijas līča valstīs jau ir pietiekams pamats apsūdzēt tās līdzdalībā. Persijas līča valstis savukārt uzskata, ka Vašingtonas iepriekšēja brīdinājuma trūkums bija aizskarot.

Arābi, kuri cerēja saglabāt neitralitāti, bija spiesti mainīt pozīciju — ASV spiediena dēļ. Islāma Republika atkal tika pasludināta par „ienaidnieku", kā, piemēram, norāda vadošais Saūda Arābijas analītiķis Abdulazīzs Sagers. Pēc viņa teiktā, Persijas līča valstis šobrīd pat aicina ASV turpināt operāciju. Viņi pārliecināti, ka, ja Irānas režīms tikai vājinās, tas pēc kara paliks par draudu. To ir jāuzvar. „Ja ASV apstāsies, neizpildījušas uzdevumu, mums nāksies stāties pretī Irānai vieniem," Sagers sacīja Reuters.

Persijas līča valstis baidās, ka kara rezultātā var rasties vēl radikālāka Islāma Republika. Daži eksperti pat pieļauj, ka tieši novecojis ajatolā Hamenejs varēja ierobežot kodolieroča izstrādes projektu. Irāna, visticamāk, ir pēdējā valsts, kas stāv uz kodolieroča iegūšanas sliekšņa, bet pagaidām to nav pārsniegusi. Ziemeļkorejas mācība — kas ieguva neaizskaramību, pateicoties kodolieročiem — un Irānas mācība — kura palaida garām savu iespēju — droši vien tiks apgūtas visiem, un arābi to zina.

Pašreizējais karš Persijas līča valstīm nozīmē viņu daudzvirzienu diplomātijas pilnīgu izgāšanos. Tomēr arī ASV ir daļēji atbildīgas par radušos situāciju: pēc Jemenas husītu — Irānai lojālu — sacelšanos uzbrukumiem Saūda Arābijai un AAE ASV nereaģēja operatīvi. Kad 2019. gadā husīti iededza Saūda kompānijas Aramco naftas objektus, ASV prezidenta acīs Arābu pasaulē nebija kāda demokrātiska «vājuma» piemērs, bet gan Donalds Tramps.

Protams, attiecību maiņa starp ASV un Persijas līča valstīm bija nogatavojušās jau ilgāku laiku. No ASV skatpunkta pirmās plaisas vecajā amerikāņu‑saūdu paktā parādījās pēc 2001. gada 11. septembra, kad Al‑Kaida sarīkoja terora aktus Ņujorkā un Vašingtonā. Pakts paredzēja „enerģētisko drošību apmaiņā pret militāro drošību" un savstarpēju neiejaukšanos. Taču vairums 11. septembra teroraktu dalībnieku bija Saūda Arābijas pilsoņi.

Kopš tā laika ASV pašas kļuvušas par lielu ogļūdeņražu ražotāju, un Tuvie Austrumi zaudēja daļu nozīmes ASV naftas nodrošināšanā. Vašingtona arvien vairāk attālinājās no Persijas līča monarhijām. ASV prezidenti no dažādiem politiskajiem spektriem — B. Obama un D. Tramps — bija vienisprātis: Persijas līča valstis ir tikai „līdzdarbinieki" ASV drošības nodrošināšanā. Savukārt Persijas līča valstis ASV apsūdzēja, ka pastāvīgā iejaukšanās reģiona lietās izjauca spēku līdzsvaru un nodarīja tām kaitējumu. Un tā tas bija: galvenais 2003. gada Irākas kara rezultāts — ASV gāžot Teherānas naidīgo Saddāmu Husēnu — bija Irānas izaugsme reģionā. Irānas sapnis par „koridoru" caur Irāku un Sīriju uz Libānu, uz „Hezbolas" ietekmes zonu, kļuva par realitāti. Savā ģeopolitiskajā ekspansijas virsotnē Teherāna lepojās ar ietekmi vairākās arābu galvaspilsētās: Damaskā, Bagdādē un Beirūtā (Sana Jemenas gadījumā to vēl neiekļāva šajā sarakstā).

Tomēr galvenie notikumi sākās pēc Hamas uzbrukuma Izraēlai 2023. gadā. Izraēla sāka pārkārtot visu reģionu atbilstoši savām drošības vajadzībām: visi draudu avoti tika aktīvi likvidēti. Cik ilgi drošību var uzturēt tikai ar militāro hegemoniju — īpaši ar tik mazāk prognozējamu partneri kā ASV — ir pavisam cits jautājums.

Kāda būs reģionālā politika pēc šā kara? Persijas līča valstis var saskarties ar nopietnām iekšējām problēmām. Naftas ieņēmumi, kas ļauj uzturēt iedzīvotāju labklājību, tuvākajā laikā neizsīks, taču ģeopolitiskie krīzes brīži kā šis aktualizēs politiskās leģitimitātes un pilsoņu iesaistes jautājumus. Šajā ziņā valstis, kas uztur ļoti ciešas attiecības ar Izraēlu — pirmkārt, Emirāti un Bahreina — sabiedrības acīs staigā pa plānu ledu. Palestīniešu liktenis reģionā paliek atklāta brūce, un šķiet maz ticams, ka situācija uzlabosies. Gluži pretēji, Rietumkrasta faktiskā aneksija turpinās. „Islāma valsts" reanimējas reģionā, un Sīrijā islāmisti konsolidējas ar ASV slepenu atbalstu. Ja Saūda Arābijā izgāzīsies Muhameda bin Salmana „apgaismotais nacionālisms", kas novirzīja wahhābitisko islamu otrajā plānā, var sekot konservatīva reakcija, bet sliktākajā gadījumā — visa reģiona destabilizācija.