«Trampa čīrleidere» Takaici publiski pazemoja: kā uz to atbildēs Tokija 0 69

Nesen Baltajā namā notika ASV prezidenta Donalda Trampa un Japānas premjerministres Sanae Takaici tikšanās. Tas, kas bija domāts kā apliecinājums amerikāņu un japāņu savienības noturībai, pārvērtās par virkni diplomātisku kļūdu, skandalozu joku un asu kritiku Japānas līderei.

Sanae Takaici vizīte Vašingtonā bija viņas pirmais brauciens uz ASV un otrā tikšanās ar Donaldu Trampu premjera amatā. Viņi pirmoreiz satikās 2025. gada 28. oktobrī – tikai dažas dienas pēc Takaici stāšanās amatā. ASV prezidents bija apstājies Tokijā ceļā uz APEC samitu Dienvidkorejā. Pirmā abu līderu tikšanās iesākās pozitīvi. Kopīgas pasaules uztveres esamība palīdzēja Trampam un Takaici ātri atrast kopīgu valodu, un jau toreiz viņi paziņoja par divpusējo attiecību „zelta laikmeta” sākumu.

Otrais samits Vašingtonā bija paredzēts, lai nostiprinātu šos panākumus. Galvenā darba kārtība bija ekonomikas jautājumi, īpaši 550 miljardu ASV dolāru investīcijas, ko Takaici solīja ieguldīt ASV ekonomikā apmaiņā pret muitas tarifu samazināšanu no 25 % līdz 15 %. Bija paredzēts arī vienošanās par Ķīnas retzemju metālu aizvietošanu. Šeit uzmanības centrā bija Minamitorisimas sala, pie kuras atrada lielus retzemju rezervātus, kā arī kobaltu un niķeli, kas nepieciešami mūsdienu enerģētikai un tehnoloģijām. Atradne atrodas 6 000 km dziļumā, tāpēc Japāna plānoja tās apguvi kopā ar amerikāņiem.

Takaici arī bija svarīgi apspriest ar Trampu Ķīnas jautājumu. Attiecības starp Tokiju un Pekinu strauji pasliktinājās 2025. gada novembrī, pēc tam, kad Takaici nosauca iespējamā Ķīnas uzbrukuma Taivānai par „eksistenciālu draudu” Japānai. Šis neveiklais izteikums pārauga mērogā diplomatskā krīzē un pat ekonomiskos sankcijās no Pekinas puses, kura aizliedza Tokijai tirgot dubultās nozīmes preces un ierobežoja retzemju metālu eksportu. Šādos apstākļos Japānas premjerei bija vēlme ietekmēt ASV prezidenta nostāju pirms viņa brauciena uz Ķīnu, kas bija paredzēts 31. marta datumā, un pārliecināt amerikāņu līderi neparakstīt „plašu darījumu” ar Si Dzjiņpinu.

Tomēr trīs dienu vizītes darba kārtību nācās mainīt faktiski uz vietas kara dēļ Irānā. Papildus centieniem nostiprināt Japānas pozīciju kā neaizvietojamam ASV partnerim Āzijā Takaici uzstādīja vēl vienu mērķi: ar jebkādiem līdzekļiem nepieļaut, ka šajā stāstā Japānai rastos kādas saistības pret ASV.

Lai to panāktu, nācās smagi strādāt. Tramps no sabiedrotajiem gaidīja aktīvāku rīcību Tuvajos Austrumos, un vizītes brīdī viņš bija ļoti sašutis par vairāku tuvu draugu, īpaši Lielbritānijas un Spānijas, atteikšanos. Pirms vizītes ASV prezidents pastiprināja spiedienu uz Tokiju – paziņoja, ka Japāna būtiski ir atkarīga no Tuvā Austrumu naftas, tāpēc „tai jārīkojas”, un pieprasīja nosūtīt japāņu minekāju un jūras spēkus, lai nodrošinātu drošību Hormuza šaurumā. Tas notika, lai gan Japānā ASV uzbrukumu Irānai atbalstīja tikai 9 % iedzīvotāju. Vēl mazāks bija skaits to, kas vēlējās, lai valdība ierautu valsti tālā un nevajadzīgā konfliktā.

Ar personisko Irānas krīzi Takaici tika galā izcili. Premjerministre izvairījās no visām mēģinājumiem viņu tajā iesaistīt. Viņa praktiski atteica Trampam – deva saprast, ka Japāna neplāno sūtīt kara kuģus uz Hormuza šaurumu, un vienlaikus izvairījās no publiskas kritikas savā virzienā. Tā vietā ASV prezidents pat paguva uzslavēt Tokiju par to, ka, atšķirībā no NATO, tas gatavojas rīkoties, lai gan pati premjere vairākkārt publiski atkārtoja, ka Trampam nekādus solījumus nav devusi.

Varbūt prezidentam noskaņu uzlaboja investīciju līgumi, ko japāņu delegācija atveda Baltajā namā. Sarunu rezultātā Vašingtona un Tokija paziņoja par enerģētikas sadarbības paketi 73 miljardu ASV dolāru apmērā. Tajā iekļauti projekti par mazā moduļa reaktoru atomelektrostacijām Tenesī un Alabamā (40 miljardu ASV dolāru), kā arī par gāzes elektrostacijām Pensilvānijā un Teksasā (33 miljardu ASV dolāru).

ASV prezidenta labvēlību veicināja arī Takaici solījumi palielināt aizsardzības izdevumus un padziļināt sadarbību ar ASV. Kā pierādījumu savām iecerēm Japānas premjere solīja iesaistīties amerikāņu lidmašīnu raķešu AIM-120 ražošanā un četrkārši palielināt pretraķešu ražošanu Aegis kompleksiem.

Attiecībā uz Ķīnas jautājumu rezultāti izskatījās mazāk viennozīmīgi. Takaici no ASV prezidenta nesaņēma tiešas saistības. Oficiālajos dokumentos Ķīnu vispār cenšas pieminēt pēc iespējas retāk, dodot priekšroku formulējumam par kopējiem stratēģiskajiem sāncensiem. Konflikts starp Pekinu un Tokiju ap Taivānu tika samazināts līdz apņemšanās apstiprināšanai nodrošināt mieru un stabilitāti Taivānas šaurumā.

Tomēr japāņiem neizdevās no vizītes ASV izveidot sensāciju. Daļēji to izraisīja Donalda Trampa uzvedība, kas aizēnoja visus reālos un iedomātos diplomātiskos panākumus. Izraisītājs kļuva neveiksmīgs joks, ko ASV prezidents izteica sarunās Baltajā namā.

Japāņu žurnālists viņam jautāja, kāpēc Vašingtons nav informējis sabiedrotos par karaspēka operācijas sākumu pret Irānu. Trampa atbildē bija pamanāma familiāra piezīme: viņš atgādināja japāņiem stāstu par Perl‑Harboru, par kuru arī tie nebrīdināja amerikāņus. «Mēs nevienam to nestāstījām, jo gribējām pārsteiguma efektu. Kas labāk par Japānu pārzina pārsteigumus, vai ne? Kāpēc jūs man nepastāstījāt par Perl‑Harboru?» – sacīja ASV prezidents.

Negaidotā mēģinājuma spiest uz sāpīgu tēmu Takaici krāsa nosarkusi sejā. Kamēr Tramps runāja par Perl‑Harboru, Japānas premjere pēkšņi pārstāja smaidīt, nervozi čabinājās krēslā un ik pa brīdim nozīmīgi skatījās uz savas delegācijas pusi. Neskatoties uz acīmredzamo spriedzi, viņa neatbildēja uz prezidenta uzbrukumu un izvēlējās ātri pārorientēt diskusiju uz visiem ērtāku tēmu.

Pašā Japānā reakcija bija tūlītēja un skarba. Žurnālisti un politiķi kritizēja Trampu par bezceremonialitāti un tieksmi publiski izgaismot tabu tēmas. Viņi uzskatīja, ka ASV prezidentam vajadzēja sevi kontrolēt, vismaz tik ilgi, kamēr Takaici sēdēja tieši viņa priekšā. Citi savu sašutumu vērsa pret pašu premjeri: esot sakāms, ka piezīme par Perl‑Harboru bija skaidrs dūriena trieciens, uz kuru viņai būtu jāatbild. Tajā pašā laikā bija arī viedoklis, ka Takaici rīkojusies pareizi. Konflikti ar ASV prezidentu šādā sarežģītā starptautiskā situācijā viņai nebija vajadzīgi.

Ja japāņi vēl varēja piedot Takaici klusumu sarunās ar Trampu, tad pieņemt viņas brīvāku uzvedību Vašingtonā izrādījās daudz grūtāk. Japāņu sabiedrība tradicionāli augstu vērtē atturību un cieņu diplomātijā, taču premjere pārkāpa visas iespējamas un neiespējamās etiķetes normas.

Takaici šķita nemaz nedomājam par to, kā viņa izskatās no malas. Ierodoties Baltajā namā, premjere gandrīz metās Trampa apskāvienos tūlīt pēc izkāpšanas no limuzīna. Viņa izcēlās arī ekskursijā pa “Prezidentu slavas aleju” – galeriju Rietumu spārnā, kur atrodas bijušo ASV prezidentu portreti. Trampa vietā, kur parasti ir Džo Baidena portrets, bija uzlikta fotogrāfija automātiskas parakstīšanas roktura, it kā norādot uz viņa nespēju un atkarību prezidentūras laikā. Takaici to uzskatīja par joku:, redzot portretu, viņa sākumā rādīja uz to ar pirkstu, skaļi smējās un aizsedza muti ar roku.

Taču spilgtākais moments bija nevis tas, bet gan aina no oficiālās vakariņām. Baltā nama fotogrāfi iemūžināja, kā Takaici sajūsmināti kliedz un lec, pacēlusi dūrēs rokas. Vēlāk premjerministres birojs paskaidroja, ka ASV militārais orķestris nospēlēja dziesmu "Rusty Nail" no japāņu hēvi metāla grupas X Japan. Izklausoties savu mīļāko mūziku, Takaici nespēja sevi valdīt un sāka dejot.

Tomēr tas skaidrojums daudzus neapmierināja. Premjerministres manieres daudzus atgādināja drīzāk vieglprātīgas skolnieces uzvedību nekā 65 gadus vecas sievietes, kas vada vienu no pasaules lielākajām ekonomikām. Korejas prese nosauca viņas pieeju par „pazemojošu diplomātiju”, bet Ķīnas presē viņai netaupa apvainojošus iesaukumus. Tur Sanae Takaici nosauca par „pārgalvīgu lelli”, par galveno «Trampa čīrlideri» un vienkārši par pakalpiņu, kas darījusi visu, lai iepriecinātu ASV prezidentu.

Šajā kontekstā kritika vēršās ne tikai pret Takaici žestiem, bet arī pret viņas uzstājīgajām pūlēm slavēt savu kolēģi. Premjere publiski teica Trampam, ka tikai viņš var panākt mieru visā pasaulē. Viņa arī slavēja ASV prezidenta jaunākā dēla Bērona izskatu, kuru, pēc Takaici vārdiem, viņš acīmredzami mantojis no tēva.

Bijušais Japānas ĀM vietnieks Hitosi Tanaka uzskatīja, ka premjere pārmērīgi centusies iepriecināt Trampu. „Tās ir attiecības starp valstu vadītājiem. Neliela glaimošana ir pieļaujama, taču, ja tās ir par daudz, tas novērš novērotāju uztveri,” – viņš rakstīja. Politiķas Hiromi Murakami no Templa universitātes teica, ka Takaici var cerēt, ka pārlieku glaimošanas epizodes Trampam drīz aizmirsīsies. Un premjerei nevajadzēs par tām atbildēt nākamās, iespējami demokrātiskās ASV administrācijas priekšā.