Proces Afrodītes salā pašlaik var attīstīties divos scenārijos.
Nesen Nikozijas buferzonā notika Kipras Republikas prezidents Nikoss Hristodulidis un turku kipriešu līdera Tufana Erhürmana tikšanās. Pats šīs satikšanās fakts bija ievērojams notikums salai, kas jau vairāk nekā pusgadsimtu ir sadalīta. Formāli sarunas ilga tikai stundu un pusotru un konkrētu rezultātu nenesa. Tomēr politiskā ziņā tikšanās bija mēģinājums restartēt sarunu procesu, kas faktiski bija apstājies pēc starptautiskās konferences Kranmontānā 2017. gadā neveiksmes.
Viena no galvenajām izmaiņām ir formāts. Dialogs notika bez tiešas lielo spēlētāju starpniecības, lai gan miera uzturētāju misijas — Apvienoto Nāciju Organizācijas miera uzturēšanas spēku Kiprā (UNFICYP) — teritorijā. Kipras procesam, kas gadu desmitiem ritēja ciešā starptautiskā uzraudzībā, tas ir neparasts solis. Pirmo reizi ilgu laiku abas puses mēģināja apspriest risinājuma perspektīvas tieši.
Kipras jautājums paliek viens no visilgstošākajiem teritoriāli politiskajiem konfliktiem Eiropā. Problēmas saknes sniedzas dekolonizācijas periodā. 1960. gadā, iegūstot neatkarību no Lielbritānijas, salā tika izveidota sarežģīta varas dalīšanas sistēma starp grieķu kipriešu un turku kipriešu kopienām.
Tomēr jau 1960. gados starpkopienu spriedze pārauga vardarbībā. Kulminācija bija 1974. gada krīze, kad pēc grieķu nacionālistu apvērsuma Turcija iebruka salas ziemeļu daļā, kā rezultātā sala faktiski tika sadalīta.
- gadā tika pasludināta Ziemeļkipras Tautas Republika — valsts veidojums, ko atzina tikai Turcija. Starptautiskā sabiedrība, tostarp ANO un Eiropas Savienība, par vienīgo leģitīmo valsti atzīst Kipras Republiku.
Mēģinājumi panākt risinājumu ir veikti vairākkārt. Vispazīstamākā bija ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana iniciatīva — tā dēvētais “Annana plāns”. 2004. gadā turku kiprieši atbalstīja plānu referendumā, taču grieķu kipriešu vairākums to noraidīja. Tajā pašā gadā Kipras Republika iestājās ES, kas politisko konfigurāciju vēl vairāk sarežģīja.
- gada februārī Nikoss Hristodulidis un Tufans Erhürmans tikās Nikozijas buferzonā. Sarunu iznākumā puses nenosauca nekādus lielus panākumus. Tās vienojās turpināt sarunas, un saviem sarunu vadītājiem uzdeva sākt praktiskus soļus — apsvērt jaunu pāreju atvēršanu pāri «zaļajai līnijai» un vēlreiz pārskatīt iepriekš apspriestos uzticības pasākumus.
No pirmā acu uzmetiena revolucionālas pārmaiņas nenotika. Taču, raugoties plašāk, situācija patiešām ir mainījusies. Galvenais notikums notika jau 2025. gadā: tobrīd turku kiprieši ievēlēja par jauno līderi Tufanu Erhürmanu. Viņš nomainīja Ersinu Tataru, kurš piecus gadus uzstāja uz “divu atsevišķu valstu” modeli. Erhürmans savukārt vienmēr atbalstījis federācijas variantu, ko gadu desmitiem lobē ANO.
Salas dienvidu daļā prezidents Hristodulidis no sava termiņa sākuma atkārtoja aptuveni to pašu: viņš ir gatavs atgriezties pie sarunu galda, bet tikai ANO Drošības padomes rezolūciju ietvarā un tikai ar mērķi sasniegt divzonu, divkopienu federāciju. Tātad modeli, kurā abām kopienām vienlīdzīgs statuss būs vienotā valstī.
Rezultātā pirmo reizi daudzu gadu laikā abos šķērslīnijas krastos stāv līderi, kuri vismaz vārdos runā par to pašu — par federatīvu risinājumu ANO formātā. Agrāk šādas sakritības nebija: vai nu viena puse iegrieza “divu valstu” virzienā, vai otra bloķēja jebkādu dialogu. Tagad ir brīdis, kad var virzīties uz kompromisu, ja neviens nesāks sabotēt procesu, bet, protams, bez nekādas garantijas par panākumu.
Grieķijai kipras jautājums jau gadiem ilgi ir viens no ārpolitikas galvenajiem prioritārajiem uzdevumiem. Atēnas vienmēr ir bijis un paliek tuvākais un uzticamākais Kipras Republikas sabiedrotais. Grieķu valdība konsekventi aicina atsākt sarunas un stingri uzsver: jebkuram risinājumam jāatbilst ANO Drošības padomes rezolūcijām un Eiropas tiesību normām. No šīs līnijas atkāpes nav pieļaujamas.
Taču saikne starp Grieķiju un Kipru ir dziļāka par politisku solidaritāti. Atēnas redz Kiprā būtisku drošības elementu visā Austrumvidusjūras reģionā. To īpaši spilgti ilustrē trīspusējā sadarbība Grieķija–Kipra–Izraēla. 2025. gada nogalē trīs valstu līderi noturēja jau desmito šādu samitu Jeruzalemē, un vēlāk parakstīja 2026. gada militārās sadarbības plānu — ar pastiprinātām kopīgām gaisa un jūras mācībām, treniņiem un stratēģisko dialogu.
Tajā pašā laikā Atēnas pauž nostāju, ka normālas, pilnvērtīgas attiecības ar Ankaru nav iespējamas, kamēr kipras problēma nav atrisināta. Jebkura virzība uz divu valstu atzīšanu vai Kipras Republikas suverenitātes vājināšanu Grieķijai ir absolūta sarkanā līnija.
Lielbritānijas stāvoklis attiecībā uz Kipru ir īpašs un visai komplicēts, atšķirībā no Grieķijas skaidrā atbalsta salas dienviddaļai.
Londona joprojām ir viena no trim Kipras neatkarības garantēm saskaņā ar 1960. gada līgumiem (kopā ar Grieķiju un Turciju). Tas nozīmē, ka teorētiski Lielbritānijai ir tiesības iejaukties salas lietās, ja neatkarība vai konstitucionālais kārtības stāvoklis tiek apdraudēts. Taču praksē šī loma jau sen kļuvusi drīzāk simboliska. Daudz svarīgāk ir tas, ka Lielbritānija joprojām pilnībā kontrolē divas lielas suverēnas militārās bāzes — Akrotiri dienvidrietumos un Dekeliju austrumos. Šīs teritorijas nav Kipras Republikas sastāvdaļa, tās ir Lielbritānijas teritorija ar lidlaukiem, radariem, noliktavām un tūkstošiem izvietotu karavīru.
Sakarā ar šīm bāzēm Londona vienlaikus ir gan reģionālās drošības dalībniece, gan potenciālais starpnieks kipras konfliktā. Kipras Republika cer, ka Lielbritānija palīdzēs atsākt sarunas un spiedīs uz visiem dalībniekiem pie sarunu galda — ANO vai ES ietvaros. Londonai ir pastāvīgā vieta Drošības padomē un senas saites.
Un teorētiski šis plāns varētu kļūt par realitāti, tomēr pats par sevi britu militārais klātbūtne salā pastāvīgi rada strīdus. Īpaši spilgti tas izpaudās 2026. gada marta sākumā, kad Akrotiri bāze tika pakļauta bezpilota lidaparāta uzbrukumam (Shahed tipa, iespējams, Irānas ražojums vai no proksijām, piemēram, «Hezbola»). Dronu skāra vai nu skrejceļš, vai angārs, kur stāvēja ASV izlūkošanas lidmašīnas U-2 — zaudējumi izrādījās nelieli, upuru nebija, taču incidents bija pirmais tiešais trieciens britu militārajai bāzei desmitgadēs. Pēc tā sekoja vēl mēģinājumi uzbrukumiem ar droniem, taču tos izdevās pārtvert. Saistībā ar to Kipras varas iestādes izteica neapmierinātību, ka Londona salu iepriekš nebrīdināja, nespēja efektīvi aizsargāt bāzi un ierāva Kipru Tuvo Austrumu konfliktā. Atbildot uz to, Lielbritānija nosūtīja uz Kipru aizsardzības ministru Džonu Hili un evakuēja daļu bāzēs dzīvojošo ģimeņu.
Pašai Londonai Kipra ir stratēģiska vieta Austrumvidusjūrā un pie pieejām uz Tuvo Austrumu. Bāzes tiek izmantotas operācijām pret IS, pret husiītiem Jemenā, izlūkošanai un loģistikai.
Eiropas faktors
Taču Kipru nevar uzskatīt par vienīgi Lielbritānijas jautājumu. Kipras Republika kopš 2004. gada ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts ar visām tiesībām un pienākumiem. Attiecīgi salas ziemeļu daļa joprojām pilnībā atrodas ārpus Eiropas tiesiskā telpa: tur neatrodas vienotais tirgus, Šengenas zona, nedarbojas Eiropas tiesību normas.
Brisele jau ilgi risinājumu Kiprā uzskata par vienu no savu prioritātēm reģionā un aktīvi mēģina ietekmēt procesu. 2025. gada maijā Eiropas Komisija ieceļoja īpašo sūtni Kiprā — bijušo eiropas komisāru Johanesu Hānu. Viņa uzdevums ir palīdzēt sarunu atsākšanā, koordinēt pūles ar ANO un atbalstīt abas kopienas. Hāns jau vairākkārt ir apmeklējis salu, tikies ar līderiem un uzsvēris, ka ES ir gatava finansiāli un politiski atbalstīt apvienotu Kipru, taču tikai vienotas valsts ietvarā — nekādas divas valstis.
Eiropas Savienība šeit nepaliek malā. Pateicoties dienvidu Kipras dalībai ES, Nikozija Briselē ir ietekme, savukārt ziemeļi saņem ekonomisko atbalstu no ES desmitos miljonu eiro gadā, kā arī programmas uzticamības stiprināšanai. Tomēr Brisele kategoriski noraida jebkādas mēģināšanas atzīt salas sadalījumu. ES priekšplānā Kipra jāpaliek vienotai, lai tā varētu pilnībā integrēties Eiropas kopienā.
Vai ir iespējams lūzums
Neskatoties uz piesardzīgo optimisma noti pēc 2026. gada februāra tikšanās, miermiera process kipras risināšanā joprojām karājas gaisā, lai gan izredzes uz lūzumu saglabājas. Galvenās pretrunas starp pusēm nav pazudušas — tās ir tās pašas, kas bija pirms desmit vai divdesmit gadiem.
Pirmkārt, nākotnes valsts modelis. Grieķu kiprieši un starptautiskā sabiedrība pieprasa vienotu divzonu, divkopienu federāciju ar kopienu vienlīdzīgām tiesībām. Turku kiprieši, vadībā ar Erhürmanu, formāli ir gatavi apspriest tieši šo variantu, bet Ankara uzstājīgi lobē ideju par divām atsevišķām suverēnām valstīm, un šī pozīcija nemainās. Prezidents Erdogans 2025. gada novembrī sacīja, ka reālistiskākais variants ir divas valstis uz salas, un Turcija turpina atkārtot šo tezī 2026. gadā, tostarp arī ĀM paziņojumos par ANO miera uzturētāju mandata pagarināšanu.
Otrkārt, drošība un garantijas. Grieķu kiprieši prasa turku karaspēka izvešanu (apmēram 40 000 cilvēku) un vecās garantiju sistēmas (no 1960. gada) nomaiņu ar modernāku risinājumu, iespējams, ar ES līdzdalību. Ziemeļi un Turcija to uzskata par draudu un pieprasa iejaukšanās tiesību saglabāšanu.
Treškārt, varas sadale. Kā tieši dalīt prezidentūru, parlamentu, ministrijas, lai abas kopienas justos līdzvērtīgas, bet bez apdraudējuma, ka lēmumi tiks sabotēti.
Ceturtkārt, teritoriālie un īpašuma strīdi. Kurš atdos kuras zemes, kā izmaksāt kompensācijas 1974. gada bēgļiem, kas darāms ar zaudēto mantu — tās ir tūkstošiem lietu, kas gadiem ilgi gulstas tiesās.
Atslēga visam ir Turcijas pozīcija. Kamēr Ankara oficiāli turas pie divu valstu koncepcijas, Erhürmans, pat būdams federācijas atbalstītājs, bez Ankaras piekrišanas nevar iet tālāk par vārdiem. Ziemeļi ir cieši atkarīgi no Turcijas — ekonomiski, militāri un politiski. Bez kursa maiņas Ankarā jebkurš kompromiss paliek teorētisks.
Tāpēc process tagad var attīstīties pēc diviem scenārijiem.
Labākajā gadījumā līderu tiešās tikšanās pakāpeniski atjaunos vismaz minimālu uzticību. Puses vienosies par nelieliem, bet redzamiem soļiem — jaunas pārejas pāri «zaļajai līnijai», kopīgi projekti — un tas radīs atmosfēru, kurā varēs atgriezties pie lielas starptautiskas konferences ANO paspārnē. Tad federatīvajam modelim būs reāla iespēja.
Sliktākajā gadījumā viss noritēs ierastajā farsā: nebeidzamas tikšanās, paziņojumi par “produktīvu dialogu” un uzticības pasākumu izstrāde, kas pēc tam tiks bremzēta no visām pusēm. Bez spiediena uz Turciju (no ES, ASV vai citiem svirām) un bez pušu gatavības uz sāpīgiem kompromisiem sarunas vienkārši tiks pagarinātas vēl uz dažiem gadiem bez reālas virzības uz apvienošanos.
Pašlaik 2026. gada februāris nav lūzums, bet tikai piesardzīgs solis uz priekšu. Taču pat tāds solis ir labāks par pilnīgu iesaldēšanu, kas ilga deviņus gadus pēc Kranmontānas. Jautājums ir, vai visiem pusēm, īpaši Turcijai, pietiks gribas pārvērst šo soli par īstu ceļu uz risinājumu.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/lVrDRxPvDPM?si=cQTKFQNbPITwr9Gg" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
