Sakaru atslēgšana kā sāls iztrūkums: kas notiek Krievijas galvaspilsētās 0 46

Visas mobilā interneta atslēgšanas un citas sakaru ierobežošanas Maskavā, Sanktpēterburgā un citos lielākajos Krievijas miestos tiek veiktas drošības nodrošināšanai, paziņoja Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Par to, no kā patiesībā baidās varasiestādes, vai tās nākotnē var arī izslēgt mājas internetu un aizliegt VPN, un kas var novest pie neatgriezeniskas tehnoloģiskas atpalicības Krievijai, stāsta politologs, Telegram kanāla «The Гращенков» autors Ilja Graščenkovs.

Patiesie iemesli mobilā interneta atslēgšanai abās galvaspilsētās

Kad uzdod šādu jautājumu, parasti apspriež trīs atbilžu variantus — pretterorisma mācības, tehniska profilakse „balstītu” vietņu darbībai vai tas, ka varasiestādes uz kaut ko gatavojas. Šo jautājumu, protams, vajadzētu adresēt ne politologiem, bet varai, jo mēs visi vēlētos zināt iemeslu.

Redzam, ka interneta atslēgšana vai neatlūgšana nav viennozīmīga izvēle. Piemēram, Ukrainā internetu neatslēdz, un nevar teikt, ka tas simtprocentīgi palīdz vai kavē raķešu un dronu uzbrukumus.

Tāpēc lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz kādiem apsvērumiem, kuri publiskajā telpā saņem viennozīmīgu skaidrojumu — drošība. Taču dažādām iestādēm un šo pasākumu atbalstītājiem motīvi var būt atšķirīgi. Tāpēc politologi fiksē sabiedrībā pieaugošu trauksmi sakarā ar pierasto sakaru veidu atslēgšanu. Un šī trauksme saprotamā veidā transformējas aizdomās.

Sakaru neesamība mūsdienu pasaulē ir tikpat nopietna mēraukla kā sāls iztrūkums veikalos pagājušā gadsimta beigu laikos vai elektrības pazušana mājās XX gadsimtā. Tādējādi sakaru atslēgšana ļoti smagi ietekmē cilvēku dzīvi. Viņi nu ir informācijas radības, kuru sociālie tīkli un ierastā saziņa bieži vien ir svarīgāki par ēdienu un citām pamatvajadzībām.

Tāpēc, ja cilvēki neredz acīmredzamus iemeslus tik nopietnai rīcībai, viņi, protams, uzskata, ka vara uz kaut ko gatavojas. No tā rodas baumas, nepārtraukta informācijas aprite mutiski un iespējamie scenāriji, kam tieši varas var gatavoties. Tāpēc būtu optimāli, ja pati vara varētu šīs baumas kaut kā atspēkot, citādi tā riskē palikt baumu ieslodzījumā.

Diemžēl tas var kļūt par diezgan sliktas situācijas atkārtošanos vēlā padomju periodā, kad cilvēki vairāk ticēja baumām un ārējai informācijai nekā oficiālajai, jo uzskatīja to par sākotnēji sagrozītu. Tāpēc pretterorisma mācības un «baltais saraksts» drīzāk kalpo par attaisnojumu pasākumiem, kuri daudziem nešķiet samērojami ar deklarētajām problēmām.

Runājot par «balto sarakstu», tas vispār ir pietiekami stingrs mehānisms. Esmu bijis vairākās reģionālajās vietās, kur strādā tikai «balto sarakstu» vietnes un nekas cits. Protams, saraksts tiek periodiski papildināts, bet jebkurā gadījumā tas ne tikai neatjauno ierasto informācijas apmaiņas pasauli, bet, gluži pretēji, atklāj alternatīvas nepatīkamo pusi.

Vai vara nebaidās sašūpot plašus sabiedrības slāņus

Bez šaubām, vara baidās no sabiedrības, tāpēc tās komunikācija jau sen balstās uz savstarpējas izpētes principu. Daudzās socioloģiskajās dienestās ir tāds kā mēģinājums iedurt ar kociņu to substanci, ko pati vara īsti nejēdz un nejūt. Mūsu valstī vara nav vienkārši nepopulāra — tās sociālajā sastāvā pietrūkst saiknes ar realitātēm, kas sabiedrībā veidojas salīdzinoši ātri.

Vienkārši izsakoties, daži atceras sabiedrību tādu, kādu to paši satika, būdami aktīva tās daļa — piemēram, padomju laika karavīri vai inženieri. Kāds atceras 90. gadu vidu un tiecas uz šodienu projicēt šī laika vajadzības un uzdevumus.

Daļa varas pārstāvju sarunājas ar nejaušiem šī sabiedrības emisāriem — taksī, restorānā ar viesmīli vai tālākiem radiniekiem. Viņiem šķiet, ka viņi pazīst šo sabiedrību, bet pasniedz to kā kaut ko nevis tikai bīstamu, bet kā kaut ko nevadāmu. Tāpēc būtiska varas uzdevuma daļa ir iegūt kontroli pār to, kas pēc tās domām tiecas uz haotisku kustību.

Vara patiešām baidās sašūpot sabiedrību, domādama, ka jebkura tās rīcība var tikt uztverta tikai divos veidos — vai nu norīta, vai izspļauta. Tajā pašā laikā vara nevar neatsaukties uz šķietamajām draudēm ar eskalācijām — tas ir viņas ierastais darbības režīms. Ja rodas problēma, to mēģina atrisināt vai nu ar aizliegumu, vai ar citu problēmu, kas noslāpētu pirmo.

Tāpēc vara vienmēr tā uzvedas, novērojot cilvēku reakciju un mērot to ar socioloģiju. Vai sabiedrība patiešām saliedējusies ap karogu, vai arī tā pašlaik ir vienaldzīga pret problēmām, jo galvenokārt nodarbojas ar izdzīvošanu.

Tā vai citādi vara parasti uzskata, ka tās negatīvajiem lēmumiem reaģē tikai kāda neliela daļa — tā sauktais vidējais slānis. Tieši šiem cilvēkiem vara piespriež atbildību par sabiedrībā radušos nemieru un cenšas to vai nu mazināt ar jauniem aizliegumiem, vai attīrīt to telpu, kurā šie nemieri rodas. No tā izriet cenšanās bloķēt Telegram un citi aizliegumi un ierobežojumi, vai mēģinājums sašķelt šo monolīto sabiedrības daļu mazākās grupās, kas savstarpēji nespēs vienoties.

Tomēr kopumā sabiedrība kļuvusi informatīvāka. Mobilais internets tagad ir pieejams visiem. Vecmāmiņas pie kāpņu telpas ar telefoniem skatās seriālus, bērni — multenes, bet pieaugušie biežāk pavada laiku, lasot ziņas sociālajos tīklos, nevis skatoties televizoru. Diemžēl vara to vēl neuztver par acīmredzamu faktu.