ASV triecieni Irānai samazina diplomātijas iespējas un apdraud Rietumu sabiedroto drošību Tuvajos Austrumos, tādu viedokli aģentūrai LETA pauda Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes loceklis un Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieks Sandis Šrāders.
Pētnieks klāstīja, ka Irāna ir veikusi triecienus pa ASV karabāzēm un sabiedroto civilās infrastruktūras objektiem, tostarp lidostām un ostām, kas ir svarīgas piegādes artērijas ne tikai ASV un Eiropai, bet arī Ķīnai, un tas starptautiskajos tirgos radīs sekas, ko izjutīs ikviens.
Eksperts uzsvēra, ka iespēja konfliktu apturēt maksimāli īsā laikā ir ļoti maza, jo ASV un Izraēla ir spiestas rūpēties par savu un sabiedroto drošību, savukārt Irāna, lai arī divreiz mēģinājusi jautājumu risināt diplomātiski, no ASV un Izraēlas vienmēr saņēmusi militāru atbildi. Militārā eskalācija arī pastiprina Irānas radikālās sabiedrības daļas nostāju, kas arvien aktīvāk sāk skandēt tādas frāzes kā "Nāvi ASV!", bet teokrātiskā režīma opozīcija sastopas ar lielākiem represiju draudiem, skaidroja Šrāders.
Viņš akcentēja, ka gadījumā, ja ASV izšķirtos par scenāriju "zābaki uz zemes" Irānā, būtu nopietni apdraudēta arī Eiropas drošība, jo ASV būtu spiestas pārvietot militāros resursus no Eiropas un Klusā okeāna reģiona uz Tuvajiem Austrumiem, un tādā gadījumā no drošības deficīta ciestu arī Taivāna, Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija un Eiropa.
Analizējot konflikta vēsturisko kontekstu, pētnieks atgādināja, ka tā sauktais "Twilight War" jeb "Krēslas karš" starp ASV un Irānu sākās 1953. gadā, kad Lielbritānijas un ASV specdienesti ar politiskajiem līdzekļiem no varas atstādināja populāro Irānas premjerministru Mohamadu Mosadeku, tā vietā pie varas nonāca ASV lojālā Pahlavi dinastija, kas valdīja līdz 1979. gadam, kad Irānas revolūcijas laikā varu pārņēma teokrātiskais un konservatīvais režīms, kura lielākais ienaidnieks bija ASV un Rietumu sabiedrotie.
Pēc Šrādera paustā, Irānas teokrātiskais režīms par svarīgāko mērķi izvirzīja militāros līdzekļus, piemēram, atombumbu, kas uz visiem laikiem atturētu ASV no iejaukšanās Tuvo Austrumu lietās arī tad, ja tās saistītas ar Rietumu sabiedroto, galvenokārt Izraēlas, drošību. Viņš atzīmēja, ka tieši ASV prezidenta Donalda Trampa otrās prezidentūras laikā pirmo reizi "Krēslas karš" notiek dienasgaismā, kura rezultātā viens pēc otra tiek nogalināti teokrātiskās elites līderi. Viņš norādīja, ka tikai Eiropas valstu klātbūtne ekonomiskajā un diplomātiskajā moderācijā ir ļāvusi ASV un Irānai nonākt pie jebkādām vienošanām pagātnē, tomēr, viņa vērtējumā, eiropiešu loma konflikta eskalācijas apstākļos kļūst arvien neatgriezeniski niecīgāka.
Runājot par iekšpolitisko dimensiju, Šrāders skaidroja, ka ASV prezidentiem vēsturiski pieaudzis popularitātes reitings brīžos, kad viņi spējuši militāri rīkoties pret ASV ienaidniekiem Tuvajos Austrumos. Tas attiecās uz Džordžu Bušu jaunāko un Baraku Obamu, un eksperta vērtējumā tas ir arī veids, kā Tramps domā par saviem reitingiem vidēja termiņa vēlēšanu kontekstā.
Eksperts piebilda, ka prezidenti un ASV kongresmeņi, kuri atbalstījuši Izraēlas drošības intereses attiecībā pret Irānu, priekšvēlēšanu laikā saņem liela apjoma ziedojumus no Izraēlas firmām un organizācijas "ASV-Izraēlas Sabiedrisko lietu komiteja" (AIPAC), kas ir viena no ietekmīgākajām lobistu organizācijām ASV kopā ar militāro industriju. Viņš secināja, ka šai operācijai ir arī iekšpolitiski mērķi.
LATO valdes loceklis atzīmēja, ka ASV vēsturiski ilgstoša iejaukšanās Irānas iekšpolitikā 1953. gadā joprojām nosaka Teherānas un Irānas sabiedrības attieksmi pret Rietumiem, kas ir balstīta uz neuzticēšanos. Šrāders sacīja, ka pašreizējā ASV un Irānas konflikta saknes meklējamas vairākus desmitus gadu senā vēsturē un sevišķi 1953. gada notikumos, kad ASV un Lielbritānija no varas gāza demokrātiski ievēlētu Irānas premjerministru Mosadeku, kurš valsts naftas resursus vēlējās izmantot Irānas, nevis Lielbritānijas-Irānas naftas kompānijas labā.
Pētnieks skaidroja, ka Mosadeks vēlējās pārņemt Irānas naftas resursus irāņu interešu labā, taču ASV un Lielbritānijas specdienesti viņu gāza no varas. Tā vietā tika ieviesta Pahlavi dinastija, kas bija korumpēta, naftas resursus tērēja ieroču piegādēs un neveidoja labvēlīgus ekonomiskos apstākļus sabiedrībai, kamēr Irāna tika atvērta Rietumu tradīcijām, ko konservatīvā šiītu sabiedrība uztvēra kā kultūras identitātes nodošanu. Tas 1979. gadā noveda pie revolūcijas un teokrātiskā režīma nākšanas pie varas.
Šrāders norādīja, ka Irānas sabiedrība šos notikumus atceras vēl šodien, un jebkuras runas par Pahlavi dinastijas atgriešanos tikai saasinātu attiecības starp ASV un Irānas konservatīvo sabiedrību. Viņš atzīmēja, ka iespēja, ka Pahlavi dinastijas dēls varētu nākt pie varas Irānā, ir maz ticama, jo rastos tūlītēji drošības riski, ko var mazināt tikai ārvalstu karaspēka klātbūtne, kas ļautu opozīcijai izvairīties no Irānas drošības struktūru uzbrukumiem.
Viņš uzsvēra, ka Irānas sabiedrība pret pašreizējo situāciju ir pretrunīgi noskaņota, jo daļa vēlas režīma maiņu un tuvākas attiecības ar Rietumiem, taču cita daļa ASV un Rietumus uzskata par visu nelaimju sakni arābu civilizācijai un īpaši Irānai. Pētnieks atzīmēja, ka Irānas iedzīvotāju, kas nav vecāki par 40 gadiem, ir aptuveni 60% no iedzīvotāju skaita Irānā, un šī paaudze vēlas citu nākotni, nevis sankcijām pakļautas teokrātiskas valsts likteni.
Šrāders secināja, ka solījumi par to, ka Irānas sabiedrībai varētu būt iespēja izvēlēties savus līderus, ir ļoti problemātiski, jo opozīcija, kas Irānā ļautu attīstīt alternatīvu teokrātiskajam režīmam, īsti nepastāv. Tādēļ tikai radikālas - iekšējas vai ārējas - pārmaiņas varētu novest pie fundamentālām izmaiņām Irānā un Tuvajos Austrumos kopumā.
Jau rakstīts, ka kopš sestdienas Izraēla un ASV ir veikušas triecienus simtiem mērķu Irānā, vēršoties pret raķešu palaišanas vietām, ar Teherānas kodolprogrammu saistītiem objektiem, armijas štābiem un politiskajiem līderiem.
Uzbrukumā sestdien tika likvidēts Irānas teokrātiskā režīma augstākais vadonis ajatolla Ali Hamenei. Izraēla un ASV uzstāj, ka uzbrukuma mērķis ir novērst draudus, ko rada Irānas raķešu spējas un kodolprogrammas, kā arī dot irāņiem iespēju gāzt savu valdību. Irāna veikusi prettriecienus Izraēlai, kā arī ASV militārajiem objektiem Persijas līča valstīs.
