Ko Netanjahu vēlas panākt svarīgajās sarunās ar Trampu 0 49

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pārpublicēja TikTok video, kurā aprakstīti iespējamie ASV Jūras spēku uzbrukumi Irānai ar aviokera kuģi «Avraam Līnkolns» un tā uzbrukuma grupu, kas pašlaik izvietota Arābijas jūrā.

Pašam politiķim bija steidzama vizīte ASV, lai, kā raksta mediji, mēģinātu pārliecināt ASV prezidentu Donaldu Trampu atteikties no sarunām ar Irānu un uzbrukt valstij. Izraēlas varas iestādes it kā paziņojušas amerikāņiem, ka ir gatavas pat uzbrukt patstāvīgi.

Netanjahu izlidojumu uz ASV izsauca amerikāņu prezidenta izteikumi, ka sarunas ar Irānu norit ļoti labi. Atgādināsim, ka amerikāņi pieprasa no Irānas atteikties no raķešu un kodolprogrammas, kā arī pārtraukt savu “proksi” spēku darbību Tuvo Austrumu reģionā.

Iespējamās rīcības scenārijus Newsru.co.il pārrunāja ar militāro ekspertu Davidu Hendelmansu.

-Benjamins Netanjahu lido uz ASV, galvenais jautājums – Irāna. Ko gaidīt no šī vizīta?

Irānas jautājumā jāšķeļ tas, ko var redzēt un aptaustīt, no tā, kas notiek aizkulisēs. Mēs redzam ASV spēku palielināšanos, sagatavošanos operācijai. Izraēlas armija arī paaugstina kaujas gatavību. Kas attiecas uz aizkulisēm, var atcerēties 2025. gada jūniju, kad daudz runāja par domstarpībām starp ASV un Izraēlu, par amerikāņu negribu piekrist izraēliešu uzbrukumam, par to, ka svētdien notiks nākamais amerikāņu–irāņu sarunu raunds, un paralēli tam tajā pašā dienā bija Avnera Netanjahu kāzas. Tajā pašā laikā izraēliešu uzbrukums tika izdarīts jau piektdien.

Tātad šobrīd mēs nodarbojamies ar pieņēmumiem. Vienkāršākais variants – Netanjahu dodas, lai pievilinātu Trampu savā pusē, jo pastāv briesmas, ka ASV prezidents sarunu laikā piekritīs tam, ko Izraēla nepiekrīt. Taču izraēļu–amerikāņu sarunas var būt arī par pašu militāro operāciju – gan ar izraēļu, gan ar amerikāņu dalību. Nav garantijas, ka tas, ko publiski min kā galveno tēmu, patiešām arī ir galvenā tēma. Saprotams, ka tā ir Irāna, bet mēs nezinām, vai Netanjahu pārliecinās Trampu neiekrist pie Irānas nosacījumiem, vai arī būs padziļināta koordinācija par konkrētu jautājumu.

-Kādās ir domstarpības starp ASV un Izraēlu?

No ārpuses redzamā – Tramps galvenokārt koncentrējas uz sarunām par kodolproblemu. Izraēla vēlas sarakstā iekļaut raķešu jautājumu un proksu atbalsta jautājumu. Par raķešu jautājumu presē tika apspriesti varianti ierobežot Irānas raķešu darbības rādiusu līdz 300–500 kilometriem. Kas attiecas uz Irānas satelītu finansēšanas pārtraukšanu – tas ir miglaināks jautājums, jo mūsdienās finansiālo atbalstu var sniegt slepeni tā, ka pierādīt ir grūti, lai gan, šķiet, visi to zina.

Attiecībā uz raķetēm un proksiem Irāna paziņo, ka šie jautājumi nav apspriežami. Kodoljautājumā Irāna publiski runā par savām tiesībām urāna bagātināšanā un par atteikšanos izvest bagātināto urānu uz trešajām valstīm, piemēram, uz Krieviju. Taču aizkulisēs, pēc noplūdēm presē spriežot, viņi apsver kādu starpposma variantu: trīs gadus atteikties no bagātināšanas, pēc tam atgriezties pie minimālā procenta.

-Kādas spējas ASV nepieciešamas, lai atrisinātu tiem uzdotos uzdevumus? Vai koncentrācija ir beigusies?

Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, jāzina precīzi, ko tie plāno, un šeit mēs varam tikai minēt. Noteikti pie kādiem parametriem spēku jau var būt pietiekami, pie citiem – vēl ne. Mēs nezinām, vai jau ir apstiprināts kāds operatīvs plāns – tas atkarīgs no tā, ko izvēlēsies Tramps.

-Cik ilgi šis stāvoklis “ne miers, ne karš” var vēl turpināties?

Teorētiski – diezgan ilgi. Venecuēlas piemērs rāda pietiekami ilgstošu izvietošanu, tostarp ar aviokera grupas dalību. Principā vienīgais, kas traucē amerikāņiem, ir izdevumi grupas uzturēšanai, tostarp transporta izdevumi pārvietošanai. Ja viņi vēlas, viņi to var atļauties. Svarīgākais – lai Tramps pieņemtu lēmumu. Un iespējams, ka viņš to jau ir pieņēmis, tikai izpildei vajadzēs vēl laiku. Principā šādas spēkus viņi var turēt šeit vēl vismaz vairākas nedēļas – bez kaujas gatavības zaudēšanas un nopietniem finansiāliem izdevumiem.

-Saskaņā ar izraēliešu publikācijām Izraēla paziņojusi ASV, ka ir gatava patstāvīgi risināt Irānas raķešu problēmu, ja tiks pāri «sarkanajai līnijai». Kas ir «sarkanā līnija» un vai to reāli var izdarīt patstāvīgi?

Izraēla nevar pilnībā 100% atrisināt Irānas raķešu problēmu. Nav garantijas, ka to varēs arī ASV. Drīzāk runa ir par nopietna kaitējuma nodarīšanu. Noteikts kaitējums tika nodarīts iepriekšējā raundā jūnijā, bet tas bija nepietiekams. Pareizāk būtu bijis tajā laikā vēl daudzas dienas turpināt, bet Tramps izlēma apturēt. Nav zināms, vai šajās papildu dienās mēs sasniegtu visus vēlamās rādītājus; iranieši atkal pierādīja, ka viņu struktūra ir ļoti izturīga un pielāgojama.

Nav obligāti uzticēties paziņojumiem, ka viņi pilnībā atjaunojuši un pat palielinājuši raķešu kapacitāti, bet režīms tam pietuvojās – un, mūsu vērtējumā, pārāk strauji. Pat neraugoties uz protestu vilni Irānā un iespējamu ASV iejaukšanos, Izraēlas armija jau vairākus mēnešus gatavojas nākamajam karadarbības raundam tieši raķešu jautājumā.

Principā šis jautājums mums šobrīd ir pat sāpīgāks nekā kodolprojekts. Ar kodolbumbu – tas ir kā anekdotē par dinozauru: vai tā būs, vai nebūs. Bet raķešu arsenāls viņiem jau ir spēcīgs, mēs to jau sajutām uz savas ādas. Un galvenais trigera iemesls iepriekšējam raundam arī nebija tik ļoti kodolais, cik raķešu draudi – pēc izraēliešu izlūkdienesta novērtējuma, operācijas sākumā tika lēsts, ka viņiem ir līdz 3 000 raķetēm, un ražošana tik ātri pieauga, ka divu–trīs gadu laikā to skaits varēja sasniegt līdz 9 000. Tas ir pārāk nopietns drauds mūsu pretraķešu aizsardzībai. Tagad viņi strauji tuvojas tiem pašiem skaitļiem. Un Izraēlai, neatkarīgi no protestiem Irānā un amerikāņu plāniem, stāv priekšā jautājums par atkārtotu masu triecienu Irānas raķešu iespējām tuvāko mēnešu laikā. Protams, lēmums būs politisks. Bet no militārā viedokļa – tam ir laiks.

Kas attiecas uz anonīmā augsta ranga izraēliešu avota „noplūdēm”, ka Izraēla gatava to darīt pat bez amerikāņu viedokļa – izraēliešu politiskā vadība droši vien neies pret Trampa gribu. Zaļais gaisma jābūt vai nu atklātam, vai vismaz aizkulisēm. Ja Tramps šādam uzbrukumam negrasās piekrist, grūti iedomāties, ka izraēliešu vadība tam dosies pretēji. Vēlams vienoties, un, visticamāk, šis jautājums tiks apspriests vizītes laikā. Bet mums tas ir neatliekams jautājums, un ideālā gadījumā labāk to risināt kopā ar amerikāņiem. Ja mēs to nedarīsim, nonāksim tajā pašā situācijā, kā bija pirms pagājušā gada jūnija. Un jautājums par Irānas kodolprojekta novēršanu mums atkal būs jārisina, bet varbūt ne tik drīz kā raķešu jautājums.

-Tiesībā, bez režīma maiņas Irānā mēs būsim nolemtI atkārtot līdzīgas operācijas ik pēc vairākām gadiem?

Principā jā. Irānas režīma politika attiecībā uz Izraēlu nemainās. Visi trīs galvenie virzieni: raķešu projekts, kodolprojekts un „proksi” turpināsies. Proksu frontē pēdējo divu gadu laikā esam guvuši ievērojamus panākumus. Hezbolā nav pilnīgi iznīcināta, bet tā ir cietusi ļoti lielus zaudējumus. Hamas un Islāma džihads cenšas sakārtot sagūlušās, salauztās pozīcijas, Asada režīms krita, un daļēji tas bija Hezbolas vājināšanas rezultāts. Sīrija izkļuva no šiītu loka, ko Irāna būvēja ap Izraēlu. Attiecībā uz husītiem – viņi nebija tik smagi cietuši, jo ir tālu. Bet tomēr – kaitējums ticis nodarīts. Tātad mūsu panākumi pret proksiem ir pietiekami iespaidīgi. Kodolā un raķešu projektos panākumi vēl nav lieli, un kamēr režīms nemainās, mēs būs spiesti to periodiski atkārtot. Atkal – kamēr režīms pastāv, mēs to pilnībā iznīcināt nevarēsim. Un kad pēc iepriekšējās operācijas presē tika apspriests jautājums, vai mēs un amerikāņi pilnīgi iznīcinājām kodolprojektu, es jau toreiz teicu: pat ja mēs to samazinātu līdz nullei, kamēr pastāv Irānas režīms, viņi to atjaunos no jebkuras vietas. Tas pats attiecas uz raķetēm.

-Otrā tēma, kas kļūs centrāla Trampa un Netanjahu sarunās, būs Gazas situācija. Kas šobrīd notiek sektorā?

Ir uzsākta tā sauktā „otrā noregulējuma fāze”. Galvenokārt vārdos, jo gan «Miera padome», gan tehnokrātu valdība nav saņēmušas reālas pilnvaras un nav veikušas reālas darbības uz vietas. Reāli, kā es jau teicu kara sākumā, alternatīva ir vai nu izraēļu okupācija, vai Hamas vara. Mēs to arī redzam. Puse sektora ir pakļauta izraēļu okupācijai, puse – Hamas varai. Hamas tieši tāpēc piekrīt tehnokrātu valdībai. Viņi atsakās nobruņoties un var turpināt valdīt tālāk, izmantojot jauno valdību kā fasādi. Kā sacīja Mao Dzeduns, «šaute izraisa varu». Viņš ar šauteni negrasās šķirties. Var sarīkot inscenētu rūsējušu raķešu nodošanas ceremoniju – tas nav problēma. Reāli viņš negrib šķirties no ierociem. Un starptautiskie spēki, pat ja tie tiks izveidoti, viņu neizbruņos, par ko daudzas valstis jau ir paziņojušas. To var izdarīt tikai Izraēlas armija, bet tam atkal nepieciešams Trampa zaļais gaismas signāls, kurš vairākkārt teicis, ka Hamas tiks izbruņots vai nu miermīlīgi, vai ar spēku. Netanjahu apgalvo to pašu, un, pēc viņa vārdiem, no Trampa jau saņemts zaļais gaismas signāls Hamas izbruņošanai ar Izraēlas armijas spēkiem. Taču publiski šis zaļais gaismas signāls vēl nav dots, lai gan armija jau ir sagatavojusi operatīvos plānus kaujas darbību atsākšanai Gazā. Kad tos sagatavoja, aptuveni runāja par martu, bet patiesībā šos plānus varēs īstenot tikai tad, kad piekritīs Tramps. Kā redzam, daudz kas Tuvajos Austrumos, un pat pasaulē, iespējams, par daudz kas, ir atkarīgs no tā, ko teiks Tramps, bet tāda ir realitāte. Atgādināšu: otrais posms paredz Izraēlas armijas iziešanu no teritorijas, ko tā šobrīd kontrolē. Un Izraēlas valdība atsakās izvest spēkus, kamēr nebūs veikta izbruņošana. Un bez izbruņošanas tur paliks Hamas vara.

-Un kā, jūsuprāt, ir iespēja atsākt plaša mēroga militārās darbības sektorā?

Tie, kas vēlas Hamas izbruņošanu, – bet tādas reģionālās puses kā Turcija un Katara, piemēram, to negrib, – piekrīt, ka to var izdarīt tikai Izraēlas armija, pat ja to publiski neatzīst. Viss atkarīgs no Trampa, un viņu uzmanību var novērst cita tēma: Irāna, Grenlande vai ASV starpkārtas vēlēšanas. Es neizmantotu terminu «varbūtība». Vienkārši, ja tas nenotiks – Hamas vara turpināsies. Ja Tramps gatavs pāriet no vārdiem pie darbiem, viņam būs jādod mums zaļā gaisma. Bet nedrīkst aizmirst, ka arī Izraēlā šogad notiks vēlēšanas; atsāktās kaujas Gazā tiks vērtētas politiski — vai Bibi to dara savas labklājības dēļ, vai tas ir nepieciešams Izraēlai. Taču pat ja kaujas darbības tiks atsāktas, tas nenozīmē, ka vienā raundā mēs sakausim Hamas. Tam būtu pilnībā jāokupē Gazas sektors, un daudzi Izraēlā tam joprojām nepiekrīt — valdībā, ģenerālštābā un sabiedrībā. Jautājums ir, vai Tramps piekritīs un vai Bibi spiedīs pogu, tā sakot.

-Cik lielas iespējas izraēliešu vadībai ir pārliecināt Trampa administrāciju un pašu prezidentu?

Mēs jau esam redzējuši, ka Tramps piekrita lietām, par kurām, kā tika domāts, viņš nepiekritīs. Tas ir gan zaļais gaisma operācijai pret Irānu, gan ASV pašu dalība uzlidojumos. Tas šķita neticami. Arī Trampa politika attiecībā uz Gazas sektoru, ja atstāt malā projektus par palestīniešu pārvietošanu un Gazei paredzētajiem grezniem tornīšiem… Viņš jau ir rādījis, ka gatavs netradicionālām lietām. Tā, iepriekšējā termiņā viņš atzina Izraēlas suverenitāti pār Golānas augstieni un pārcēla vēstniecību uz Jeruzālemi. Tātad Izraēlas virzienā viņš piekrita lietām, par kurām citi ASV prezidenti nepiekrita, un viņam ir pozitīvs rēķins saistībā ar Izraēlu. Tāpēc piesardzīgā optimismā var teikt, ka mēs, iespējams, atkal varam viņu pārliecināt virzīties mums vēlamā virzienā.

-Kā, jūsuprāt, sektors izskatīsies pēc diviem gadiem? Tieši tik ilgi Džareds Kušners solīja atjaunot Rafahu, solot gandrīz vai «Jaunos-Vasiukus».

Es vienmēr to uzskatīju par projektu, tieši par «Jaunajiem-Vasiukiem». Lai gan patiesībā, ja Hamas nolems, ka šobrīd tai tas ir izdevīgi un tā klusēs… Khalids Mašal un citi Hamas līderi jau sākuši runāt par piecu–desmit gadu pamieru, par to, ka viņi neatklāti nerādīs ieročus… Viņi ir kļuvuši tik neatkarīgi, ka to uzskata par atkāpšanos un rīkojas pēc principa «deviņi pirksti, viņi grib visu roku».

Patiesībā, ja Tramps nepiekritīs kaujas atsākšanai un spiedīs to, ko Izraēla līdz šim nav piekritusi — proti, Gazas atjaunošanu bez Hamas izbruņošanas — mēs redzēsim atjaunošanas sākumu. Bet ar zināmu optimisma devu var pieļaut, ka līdz tam neies, un Tramps vēl vismaz vienai kaujas raundai dos atļauju. Citādi Hamas, kaut apgrauzts un sakauts, bet saņemot dividendes no Gazas atjaunošanas, slēpti priecāsies. Šajā jautājumā mums ir arī nopietnas domstarpības ar Trampa administrāciju, īpaši ar Kušneru. Bet pēdējos gados mēs esam redzējuši visneticamākās kombinācijas.