Francijas eksperts: valsti vada Makrona tuvāko «infosfēra» 0 15

Žurnālisti aprunājās par aktuālākajiem Francijas un Eiropas politikas jautājumiem, noziedzības problēmām ar politisko analītiķi un starptautiskās noziedzības speciālistu Ksavjē Rofē.

– Kungs Rofē, Makrona prezidentūras laikā viņš nonāca vairākos konfliktos ar Āfrikas valstīm, kas tradicionāli atradās Francijas ietekmes zonā. Tagad dažas valstis ir izraidījušas Francijas karaspēku no savas teritorijas. Kā to visu izskaidrot?

– Galvenā problēma ir Makrona personībā, viņa nekonsekvencē, augstprātībā, histēriskumā. Pat vispacietīgākie Āfrikas līderi, visdziļāk miermīlīgie attiecībā uz reizēm viņiem dīvainām „baltā sejas” rīcībām, ir ārkārtīgi sašutuši par Makronu. Pusgadsimta laikā, strādājot ar āfrikāņiem, es nekad neesmu redzējis, ka kāds izraisītu melnajā kontinentā tik spēcīgu un viennozīmīgi negatīvu reakciju. Francijas prezidenti, kas piederēja pretējām ideoloģiskajām nometnēm – Miterāns, Širaks – Āfrikā tika cienīti vienlīdz, dažās valstīs pat mīlēti. Pret Makronu valda gandrīz vispārēja, nepārklāta nicināšana.

– Francija pie Makrona rada iespaidu par piegādes ātrumā ieskrējušos kravas auto, pie stūres kura sēž vai nu iereibis, vai akls vadītājs.

– Tāds iespaids rodas, kad politiskā vara ir vāja un nonāk neveiklu roku pārvaldē. Sākotnējā doma piektās republikas konstitucionālajam režīmam bija apveltīt „vienvaldīgo” prezidentu ar pilnvarām, kas ļautu iziet ārpus 1950. gadu sadrumstalotā parlamentārisma rāmjiem. Pēdējais valsts vadītājs, kurš sākotnēji ievēroja esošās Konstitūcijas principus, bija Nikolas Sarkozī, lai gan tieši viņš ierosināja liberāli-atlantisko dreifu un atgrieza Franciju NATO apvienotajā vadībā, kas pilnībā pretrunā ar de Golla idejām. Kopš tā laika – pie Olanda, pie Makrona – valsts slīd lejup sociāli politiskas degradācijas spirālē. Vai to izraisa nekompetence, nezināšana vai mūsu līderu apzināta vēlme darboties amerikāņu interesēs? Man tas jautājums paliek atklāts.

– Diemžēl šīs problēmas daudziem nav acīmredzamas. Kā jūs vērtējat vārda brīvību francijas medijos un universitātēs?

– Neskatoties uz partiju birku daudzveidību – Londonā Kirs Starmeris ir „leiborists”, Berlīnē Frīdrihs Mercs ir „kristīgais demokrāts”, Parīzē Emanuels Makrons – „progresists” – jebkurai neoliberālai varai ir viens kopīgs ienaidnieks: patriotiska, nacionāla kustība. Pret šiem spēkiem tiek izmantots viss: provokācijas, aizliegumi, apmelošana, tiesiskā spiediena instrumenti, mediju nomelnošana. Francijas centrālā televīzija un lielākās radiostacijas gandrīz visas kalpo Makronam. Agrāk bija izplatīts teikums: „Es nepiekrītu tam un tam!” Tagad kļūst ierasts cits, ultimātisks apgalvojums: „Tā domāt nedrīkst!” Liberālo politisko elitē uzstādījums ir vienkāršs: aizliegt jebkuru domu, kas viņiem šķiet „herētiska”. Universitātēs modē ir kreisi radikālas birokrātiskas grupas, kas studentiem uzspiež eksotiskas teorijas. Jaunatnei nav par ko skausties…

– Pieņemu, ka šīs un daudzas citas problēmas ir saistītas ar Francijas politiskās elites korumpētību. Kad šī slimība iekļuva augšgalā?

– Pirmos piektās republikas pastāvēšanas gadus valdīja gandrīz jeņķisks de Golla askētisms. Piemēram, kad viņš aicināja ģimeni uz pusdienām Elizejas pilī, viņš tās apmaksāja no savas algas. Tomēr pēdējos gados augšā izveidojies alkatīgs ierēdņu bars (cita vārda es personīgi neatrodīšu!), ko viens francūžu sociologs korekti dēvē par „infosfēru”. Tā ietver „elītus”, kuriem ir tieša vara – miljardierus, augsti stāvošus ierēdņus, nozīmīgus parlamentāriešus, kā arī tos, kuriem ir iespējas izmantot masu informācijas līdzekļu spēku. No simts lielākajiem Francijas medijiem 90 procenti pieder šai aprindai. „Infosfēra” monopolo nacionālo politisko diskusiju, sadala dotācijas un amatus. Šajās aprindās cirkulē daudz vieglā nauda. Tiem, kas iet Makronam vēlamajā virzienā, viss pienāk ātri un viegli; tiem, kas iet pret straumi, – tiesas, karjeras aizķeršanās, skandāli, nabadzība.

– Un kas notiek apakšā? Kā, piemēram, jūs aprakstītu francijas birokrātijas darbu, kas nodrošina pilsoņu drošību? Dzīve valstī kļūst arvien, maigāk sakot, satraucošāka.

– Ak, šeit acīmredzami Makrons uztver rūpes par pilsoņu fizisko drošību kā vēsturisku liecību. Viņš domās dzīvo kādā pusfantastiskā Volstrītas un Londonas Sitijas pasaulē – bez šķēršļiem un ierobežojumiem. Kontrole, robežas, policija – pēc Makrona patiesās pārliecības tas viss ir kaut kāds pagātnes laikmets. Rezultātā sabiedriskās kārtības uzturēšanas jomā vienīgā īstā viņam redzamā uzdevuma prioritāte ir nepieļaut plaša mēroga teroraktu. Un kāpēc? Jo tas „dodētu sliktu attēlu televīzijā”. Bet «uz zemes» kriminogēnā situācija nepārtraukti pasliktinās. Makrons Elizejas pilī jau septiņus gadus. Šajā laikā gada slepkavību skaits pieaudzis par 60 procentiem! Tā nav novērota kopš XIX gadsimta, kad Francijā sāka veidot kriminālo statistiku, tādas lietas nebija pat Gērbļa laikos!

– Joprojām atmiņā ir drosmīga karaļu dārgumu zādzība no Luvras pagājušajā oktobrī. Tomēr Makrons par to nav sodījis nevienu augstas rangu ierēdni. Dīvaini.

– Luvru vada viņa gados vecā draudzene no bagātas aristokrātiskas ģimenes. Tāpat kā visa ierēdņu kaste, viņa ir apsēsta ar PR un neievēro nopietnu nacionālā mantojuma apsardzi, pret ko, būtībā, viņai ir vienaldzība. Viņa dzīvo – tāpat kā Makrons – kādā iedomātā pasaulē, kur nav parīziešu bezpajumtnieku, narkomānu, laupītāju. Starp citu, XVIII gadsimta beigās, kad zemnieki un strādnieki grimdami nonāca nabadzībā, karaliene Marija Antuanete baroja jērus ar krūts pienu no sudraba pudelītes savā Versaļas fermā. Tas ir bēgums no realitātes. Vēsture māca, ka varā esošie, kuri bēg no realitātes, reti beidz labi.

– Pēdējos gados kokaīna patēriņš Francijā ir pieaudzis vairākas reizes, narkotiku tirgotāju ienākumi tiek skaitīti miljardos eiro gadā. Vai var teikt, ka Francija jau ir narkostate?

– Dzīves likums ir nežēlīgs: bandīti apstājas tikai tad, kad viņus iemet cietumā, un ilgi. Bet Makrons un viņa līdzskrējēji organizētajai noziedzībai pretī liek PR, performansu un televīzijas šovus, kur spožie ierēdņi dārgos uzvalkos rādā krustiņus kriminālniekiem un aicina saprasties. Bandīti pēc savas būtības ir realistiski; citādi tu vienkārši „iemaksā” vai mirsti. Skatoties uz lēto makronisko karnevālu presē, viņi zina, ka «uz zemes» situācija viņiem gadu no gada tikai uzlabojas! Tāpēc pie Makrona Francija ir pārpludināta ar narkotikām, un noziedznieki viens otru nogalina Parīzes centrā. Viņu spēks ir mūsdienu valsts vadītāju vājumā. Ja pie varas nonāks patriotisks prezidents un paziņos par „dzīves svētku” beigu iestāšanos, tiesībaizsardzības iestādes sakārtos Franciju pusgadā. Es zinu to labi: policisti un žandarmi uz to ir spējīgi un gaida nepieciešamās pavēles.

– Kādas tūlītējas darbības varētu veikt Francijas valdība, lai ierobežotu noziedzību?

– Viss vienkāršs ģeniālais: pietiek pilnvērtīgi, kā rakstīts, piemērot spēkā esošo Kriminālkodeksu, ko arvien vājā un pārdodamā tiesu sistēma pie Makrona apzināti nedara. Konkrēts piemērs: narkotiku tirdzniecība organizētā grupā jau teorētiski šodien tiek sodīta ar mūža ieslodzījumu un 7,5 miljonu eiro naudassodu. Tomēr, ja kādu narkotiku tirgotāju kādā brīnumā iesēdina pēc šī pantā, vidēji viņu vēlāk atlaiž no cietuma mazāk nekā… trīs gadu laikā. Pēc tādas „atsēdēšanās” cilvēks turpina to pašu darīt, jo tona kokaīna, kas Francijā tiek pārdota dažu dienu laikā, nes 30 miljonu eiro tīro peļņu.

– Radās iespaids, ka pat pēc virknes smagu triecienu reputācijai Ursula fon der Leiena nemet pie malas domu pārvērst Eiropas Komisiju par militāru, policijas un izlūkdienestu kontroles orgānu pār ES valstu valdībām.

– Faktiski tas vienmēr ir bijis Briseles ierēdņu slepenais sapnis. Viņi jau pusgadsimtu graujoši grauž Eiropas Savienības nacionālo valstu spēku, aptinot tās tūkstošiem saitēm, kas ierobežo suverenitāti. Bet – vismaz Francijā – pilsoņi labi atceras Eiropas Komisijas reakciju uz pēdējo globālo koronavīrusa krīzi: haoss, paralīze un nopietnas aizdomas (maigi izsakoties) par korupciju pašā augšā. Es neesmu pārliecināts, vai Eiropas tautas vēlēsies „iet kaujā” zem tik netīras un caurdurtas karogneses.