Romas pāvests Leons XIV atteicās no cīņas pret Pareizticīgo baznīcu 0 61

Pirmais ārzemju apmeklējums pāvesta Leona XIV bija gaidīts ārkārtīgi sarežģīts. Vienā ceļojumā saplūda vairākas spriedzes līnijas: karš un centieni uz mieru, attiecības starp kristiešiem un musulmaņiem, jaunas perspektīvas pareizticīgo un katoļu dialogā.

Turcijas izvēle pirmajam ārzemju apmeklējumam bija lielā mērā noteikta: šo ceļojumu plānoja vēl pāvests Francisks, un tas sākotnēji bija paredzēts maija beigās, taču saistībā ar viņa nāvi tas tika pārcelts. Izlaist 1700. gadadienu Pirmajam Nikaijas koncila bija neiespējami — tas ir viens no centrālajiem notikumiem kristietības vēsturē, kas ir kopīgs Austrumu un Rietumu baznīcām. Apmeklējuma organizēšana prasīja neticamus diplomātiskus centienus: valsts un baznīcas protokolu saskaņošana, stingri drošības pasākumi un ne pēdējā vietā — teoloģiskās formulācijas kopējai katoļu un pareizticīgo deklarācijai.

Ticības simbols

Leons XIV Ankara tikās ar Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, simboliski apstājoties pie Atatürka mauzoleja, un runāja par nepieciešamību izbeigt karus un par Turcijas lomu kā "tiltu starp Austrumiem un Rietumiem", kā valsti, kas "var un tai jābūt stabilitātes un miera avotam" reģionā. Šajās formulācijās viegli saskatāma tieša politiska atbalsta izteikšana: Ankara no pāvesta saņem apstiprinājumu tieši tam valsts tēlam, ko tā neatlaidīgi virza savā diplomātijā. Un Leons XIV piekrita klusēt par dedzīgo problēmu — kristiešu tempļu pārvēršanu mošejās, pirmkārt, Svētajā Sofijā.

Pēc tam sekoja lidojums uz Stambulu un tikšanās ar katoļu kopienu Svētā Gara katedrālē un citu kristīgo konfesiju pārstāvjiem Sīrijas baznīcā. Pēc tam helikopters nogādāja Leonu XIV Iznikā, bet Vispārējais patriarhs Bartolomejs un citu kristīgo baznīcu pārstāvji devās uz šo mazo pilsētu ar autobusiem, pastiprinātā apsardzē. Pēc tam pāvests apmeklēja Zilo mošeju un noturēja misi Volkswagen arēnā.

Tālu ne visi zina Bizantijas pilsētas Nikaijas nosaukumu, kas tagad ir Iznik, bet Baznīcai tā ir svarīga koordināta — gan teoloģiska, gan vēsturiska. 325. gadā šeit uz Pirmo Vispārējo koncilu sapulcējās bīskapi no visa kristietības pasaules, lai atbildētu uz galveno jautājumu kristīgās mācības: kas ir Jēzus Kristus? Kristietības pasaule bija sadalīta. Ārijs un viņa sekotāji mācīja, ka Dieva Dēls ir radījums, lai arī visaugstākais, bet ne vienāds ar Tēvu.

Koncils noraidīja šo pozīciju un pasludināja: Kristus ir "vienas dabas ar Tēvu" (grieķu. ὁμοούσιον τῷ Πατρί), t.i., viņam ir tāda pati dievišķā daba kā Dievam Tēvam. Tas nav filozofisks smalkums. Ja Kristus ir tikai radījums, tad kristietība kļūst par vienu no veidiem, kā pielūgt starpnieku starp Dievu un cilvēkiem. Ja Viņš ir patiesais Dievs, kas kļuvis par cilvēku, tad Viņā visa cilvēce patiešām apvienojas ar Dievu.

Nikaijas koncils izvēlējās otro ceļu un nostiprināja to Ticības simbolā.

Tieši uz šo pieredzi atsaucās Leons XIV un Bartolomejs, dodoties uz Izniku — ne uz konferenci, bet pie senās sv. Neofīta bazilikas drupām pie ezera. Un tas ir spēcīgs attēls: vieta, kur, saskaņā ar arheoloģiskajiem izrakumiem, kādreiz pulcējās koncila dalībnieki, tagad ir drupas. Vēl viena traģiska lappuse kristietības vēsturē.

Vienotība ir iespējama

Turku varas iestādes izdarīja visu iespējamo, lai jubileja nepārvērstos masveida kristīgā svinēšanā. Uz Izniku devās ārkārtīgi mazskaitlīga oficiālo personu un žurnālistu grupa — burtiski daždesmit cilvēku, kuru priekšgalā bija pāvests un patriarhs. Nekādu svētceļojumu grupu, nekādu svinīgu procesiju, nekādas tautas līdzdalības. Lielā koncila jubileja tika atzīmēta ārkārtīgi pieticīgi, valsts drošības dienestu kontrolē. Un tas bija apzināts Ankāras izvēle: atļaut simbolisku žestu, bet neļaut tam iegūt masveida dimensiju.

Centrālais notikums šajā svētceļojumā bija kopīga Nikaijas ticības simbola lasīšana tā nemainīgajā formulējumā — bez vēlāk pievienotā Filioque, kas sadalīja Austrumus un Rietumus. Pāvests un patriarhs izteica tos pašus vārdus, kas kalpoja par pamatu Nikaijas apliecinājumam, un tādējādi parādīja: fundamentāla vienošanās par Kristus personību nav zaudēta. Tas bija ne tikai teoloģisks žests, bet arī nodoms: vienotība ir iespējama. Un kustība uz to — tas ir kopīgs lūgums un kopīga mācību bāze.

Nav nejaušība, ka tieši šeit radās protesti. Nacionālistiskas un islamistiskas grupas izveda protestētājus Bursā un Iznikā ar plakātiem "Mēs neesam Bizantijā!" un apsūdzībām "ekumeniskajā sazvērestībā". Akcijas bija mazskaitīgas, bet nepalika nepamanītas: daļa Turcijas sabiedrības sāpīgi reaģē gan uz kristiešu atmiņas atgriešanos pie Nikaijas, gan uz jebkādu kristiešu kopienu lomas pastiprināšanos. Pāvesta vizīte — iemesls sarunām par "iejaukšanos no ārpuses", un īpaši kaitina saikne "Roma — Fanārs": Vispārējais patriarhāts šajā kontekstā izskatās ietekmīgāks, tas vairs nav tikai iekšējs Turcijas Republikas institūts, bet arī ārējā ietekme.

Pāvesta tikšanās ar Bartolomeju Stambulā kļuva par Nikaijas turpinājumu. Patriarha sv. Georga baznīcā viņi atkal kopā lūdza, pēc tam parakstīja kopīgu deklarāciju. Tekstā uzsvērts, ka centieni uz vienotību — nav diplomātisks projekts, bet paklausība Kristus lūgšanai "lai visi būtu vienoti"; vienotība tiek raksturota kā mērķis, uz kuru jāiet ar pacietību, caur dialogu patiesībā un mīlestībā.

Atsevišķi runāts par risinājuma meklēšanu, kas ļautu katoļiem un pareizticīgajiem katru gadu svinēt Lieldienas vienā dienā, lai "prieka par Augšāmcelšanos varētu skanēt pasaulē vienotā kristīgā balsī". Austrumu un Rietumu baznīcām, kas saglabājušas vienādus Lieldienu datuma aprēķina noteikumus, pieņemtus tajā pašā Nikaijas koncilā, bet izmanto dažādas kalendārus, tas būtu svarīgs solis ceļā uz vienotību.

Galvenais morālais motīvs deklarācijā — atteikšanās no reliģiskā attaisnojuma karam. Pāvests un patriarhs paziņo, ka apņēmīgi noraida jebkādu reliģijas izmantošanu, lai leģitimizētu vardarbību, terorismu un agresiju: Dieva vārds nevar kalpot par aizsegu naidam un ienīstam. Šis aicinājums ir vērsts vienlaikus pret politiķiem, kas izmanto reliģisko valodu militāriem mērķiem, un pret reliģiskajiem līderiem, kuri pārāk viegli piekrīt attaisnot valsts politiku. Acīmredzami, ka šie apgalvojumi ir tieša kritika Krievijas pareizticīgās baznīcas pozīcijai attiecībā uz karu Ukrainā.

No Stambulas Leons XIV devās uz Libānu, kur noturēja misi brīvā dabā, lūdza pie sprādziena vietas Beirūtas ostā un tikās ar citu kristīgo konfesiju pārstāvjiem. Valsts atrodas dziļā ekonomiskā un politiskā krīzē, un pats atgādinājums, ka ārējais pasaule ir gatava klausīties Libānas kristiešu un musulmaņu balsi, kļuva par atbalsta žestu.

Atgriešanās Nikaijā — tas ir spēcīgs attēls, tajā ir gan cerība, gan satraukums. Varbūt tas ir atslēgas attēls, lai saprastu iespējamos ceļus uz kristiešu vienotību. Satraukums saistīts ar to, ka tikai jubilejas datumi ved pie reāliem darbiem. Cerība — ar to, ka Roma un Konstantinopole runā jau ne tikai par centieniem uz vienotību, bet arī par ceļiem tās sasniegšanai.