Kā policija padzina deputātus: melnie punkti Latvijas kartē 0 267

Te ne staigā visādi

Rīgā deputāts ir tālu no tautas. Mūs, rīdziniekus, ir seši simti tūkstoši, bet Rīgas domes deputātu ir tikai sešdesmit. Taču daudzās nelielās Latvijas pašvaldībās tieši vietējie deputāti, parasti sabiedrībā pazīstami cilvēki, ārkārtas situācijās kļūst par tādiem kā improvizētiem glābšanas štābu vadītājiem. Pie viņiem vēršas ar jautājumiem, viņi nomierina un koordinē vietējos iedzīvotājus.

Tā tas bija arī pirms mēneša, kad ugunsgrēka laikā Ropažu novada domes deputātus pāršalca vietējo iedzīvotāju zvanu vilnis ar jautājumiem par to, kas noticis un, pats galvenais, ko darīt. Vietējā vara steidzās uz notikuma vietu, bet tur policija deputātus vienkārši padzina, pastāstīja Ropažu novada domes deputāts Konstantīns Voskoboiņiks.

Pašvaldības vadītāji no valsts varas pārstāvju skatpunkta izrādījās vien parasti ziņkārīgie, kas ieradušies paskatīties uz ugunsgrēku. Šāda pieeja noveda pie tā, ka daudzi Ropažu iedzīvotāji pat nesaņēma paziņojumu par nepieciešamību cieši aizvērt savu māju logus.

Labi, ugunsgrēks Rīgas pievārtē. Šeit vismaz līdzās ir apmācītas un ar visu nepieciešamo aprīkotas galvaspilsētas ugunsdzēsēju brigādes. Taču vietējo un centrālo iestāžu koordinācijas pārrāvums var kļūt bīstams arī bezpilota lidaparātu ielidošanas gadījumā.

Par to nesen tika runāts Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Latgales reģions izrādījās viens no karstajiem punktiem Latvijas Republikas kartē. Tomēr Latvijas otrās lielākās pilsētas mērs un vienlaikus Civilās aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš pastāstīja, ka informāciju par neseno gaisa uzbrukuma apdraudējumu viņš saņēma caur mobilo apziņošanas sistēmu vienlaikus ar visiem pilsētas iedzīvotājiem un pēc satura “ne vairāk un ne mazāk”. Juridiski visa situācija ir diezgan neskaidra, un vietējās darba institūcijas faktiski izrādās rīcībnespējīgas. Nav nedz kara stāvokļa, nedz ārkārtējās situācijas.

Rezultātā Daugavpils nonāca pavisam citā situācijā, nekā tai teorētiski bija gatavojušies: “Tev ir jāsaglabā miers, bet vadlīnijas par 99% neatbilst realitātei.”

Iedzīvotāji nedrīkst par visu uzzināt pēdējie

Pašvaldība nav dokumentu pastkastīte. Pašvaldība ir iedzīvotāju aizsardzības pirmā līnija. Un, runājot par ekoloģiju, drošību un uzticēšanos varai, jāsāk tieši ar šo pašvaldības lomu, uzskata eksperts Konstantīns Voskoboiņiks, kurš ir aizstāvējis diplomdarbu par bīstamo objektu tiesisko regulējumu Latvijas Republikas teritorijā. Turklāt viņš ir ne tikai vides tiesību un pašvaldību kontroles teorētiķis, bet arī praktiķis. Savulaik ar viņu saistītā sabiedriskā organizācija “Vides sardze” iniciēja sabiedrības protestus pret rūpnīcas būvniecību Dreiliņos.

Latvijā arvien biežāk tiek apspriesti projekti, kas tieši ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti: atkritumu poligoni un atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas, vēja elektrostacijas, lielas rūpnieciskās un pārstrādes teritorijas.

Formāli tas viss tiek dēvēts par infrastruktūras attīstību, enerģētisko neatkarību vai zaļo kursu. Taču iedzīvotājiem jautājums skan vienkāršāk: kas tiek būvēts blakus viņu mājai, cik tas ir droši viņiem un viņu bērniem, un kurš atbildēs, ja kaut kas noies greizi?

Uzskatāms piemērs ir projekti, kas saistīti ar atkritumu pārstrādes, reģenerācijas vai sadedzināšanas objektu izvietošanu dzīvojamo teritoriju tuvumā. Salaspils novadā pašlaik tiek apspriests “Gren Latvija” projekts Aconē. Galīgais lēmums par projektu vēl nav pieņemts. Arī Ropažu novadā iepriekš radās jautājumi saistībā ar mēģinājumu attīstīt projektu, kas bija saistīts ar “Vides resursu centru”.

Šie un citi plāni ir daļa no plašākas problēmas: kā tiek pieņemti lēmumi par potenciāli bīstamiem un ekoloģiski jutīgiem objektiem, cik savlaicīgi tiek informēti iedzīvotāji un vai vietējai kopienai ir reāla iespēja ietekmēt šādus procesus.

Iedzīvotājiem ir tiesības zināt ne tikai par paredzamajiem ekonomiskajiem ieguvumiem, bet arī par riskiem: kas notiks avārijas, ugunsgrēka, tehnoloģiskā procesa pārkāpuma, nelabvēlīga vēja, ūdens trūkuma ugunsgrēka dzēšanai, pieaugošas transporta slodzes un ietekmes uz vidi gadījumā, norāda Konstantīns Voskoboiņiks, kurš labi pārzina pašvaldību lomu piesārņojošu un potenciāli bīstamu objektu saskaņošanā.

Vējš un uguns

Atsevišķs temats ir vēja elektrostacijas. Vēja enerģētika var būt daļa no enerģētiskās neatkarības un pārejas uz tīrākiem enerģijas avotiem. Taču vēja parkiem ir nepieciešams izvērtējums par to ietekmi uz ainavu, troksni, veselību, nekustamā īpašuma vērtību, ceļiem, mežiem un vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvi.

Nesenie ugunsgrēki rāda, ka rūpnieciskās un vides drošības jautājumi nav teorija. Runa ir arī par jau iepriekš aprakstīto ugunsgrēku Rumbulā. Pēc Ropažu pašvaldības sniegtās informācijas, dega nešķiroti būvniecības atkritumi.

Cits piemērs ir ugunsgrēks Granīta ielā Rīgā, kur pagājušā gada novembrī aizdegās atkritumi metālapstrādes uzņēmuma teritorijā. Dzēšanu apgrūtināja tostarp arī ūdens trūkums tuvumā.

Galvenā problēma ir tā, ka vietējie iedzīvotāji par bīstamu vai strīdīgu objektu bieži uzzina tikai tad, kad atļauju izsniegšanas procedūras jau ir ievērojami pavirzījušās uz priekšu. Formāli sabiedriskā apspriešana var būt notikusi, dokumenti var būt publicēti, termiņi ievēroti. Taču formāla informēšana ne vienmēr nozīmē reālu līdzdalību.

Cilvēkiem nav pienākuma būt speciālistiem ietekmes uz vidi novērtējumā, teritorijas plānošanā vai civilajā aizsardzībā. Tieši tāpēc pašvaldībai jābūt nevis pasīvam dokumentu apstrādātājam, bet aktīvam savas teritorijas interešu aizstāvim, uzskata Konstantīns Voskoboiņiks.

Avārijas scenārijs

Viens no galvenajiem secinājumiem ir šāds: šādus lēmumus nedrīkst pieņemt “no augšas”. Pašvaldība nevar aprobežoties ar bikla novērotāja lomu vai, pretēji, kļūt par autoritāru pārvaldītāju.

Ja pašvaldības teritorijā vai tās tuvumā tiek plānots bīstams, strīdīgs vai ekoloģiski nozīmīgs objekts, pašvaldībai jau laikus ir pienākums prasīt ne tikai skaistu investora prezentāciju, bet arī konkrētas atbildes.

Kāds būs avārijas scenārijs? Kurš un cik minūšu laikā brīdinās iedzīvotājus? Kādi apziņošanas kanāli tiks izmantoti? Vai ugunsgrēka dzēšanai pietiks ūdens? Kāda būs transporta slodze? Kurš atbildēs par gaisa monitoringu? Kurš kompensēs zaudējumus avārijas gadījumā? Kā iedzīvotāji varēs kontrolēt solījumu izpildi pēc atļauju izsniegšanas? Tie nav otršķirīgi jautājumi. Ropažu novads, Salaspils novads, Vidzeme un Latvija kopumā šodien atrodas situācijā, kad lēmumi par lieliem infrastruktūras objektiem ietekmēs dzīves kvalitāti turpmākajām desmitgadēm.

Tāpēc attīstība ir iespējama, taču ne par iedzīvotāju klusējošas piekrišanas cenu un ne uz pašvaldību lomas vājināšanas rēķina.