Pašlaik Latvijai nav stabilu priekšrocību ne veselības, ne prasmju, ne inovāciju, ne produktivitātes dimensijā, kas ļautu būtiski amortizēt demogrāfiskā krituma ietekmi, secināts domnīcas "LaSER" jaunākajā ziņojumā "Latvija 2040: demogrāfiskā realitāte un nākotnes scenāriji".
Demogrāfisko izvēļu skatījumā Latvija patlaban praktiski izdara pasīvu izvēli un virzās stagnācijas virzienā, pausts ziņojumā. Zema dzimstība, negatīvs migrācijas saldo un lēna ekonomikas izaugsme nozīmē, ka "nekā nedarīšanas" scenārijs ved uz depopulāciju un pieaugošu fiskālo slogu, uzsver pētnieki.
Ziņojumā norādīts, ka demogrāfiskā lejupslīde Latvijā turpinās jau vairākas desmitgades, samazinoties gan kopējam, gan darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju īpatsvaram. Sagaidāms, ka demogrāfiskās pārmaiņas turpmākajos gados vēl vairāk pastiprinās reģionālās atšķirības, jo demogrāfijas dinamika Latvijas teritorijā ir nevienmērīga, norādīts ziņojumā.
Saskaņā ar pēdējām pieejamajām reģionu prognozēm laika posmā no 2025. līdz 2040. gadam saglabāsies tā dēvētā "divu ātrumu" demogrāfija, kur Rīga un īpaši Pierīga turpinās kļūt par iedzīvotāju pievilcības centru, bet pārējie reģioni piedzīvos straujāku depopulāciju, teikts ziņojumā.
Savukārt iekšējā migrācija uz valsts centrālo daļu, emigrācija uz ārzemēm un zema dzimstība veidos situāciju, kur Latgalē un Vidzemē iedzīvotāju skaits samazināsies visvairāk - attiecīgi par 25,6% un 21,6%, kas ir divkārt straujāk nekā valstī kopumā, uzskata pētnieki. Rīgā iedzīvotāju skaits saruks par 16,6%, savukārt Pierīgā tas palielināsies par 9,5%, prognozēts ziņojumā.
Atšķirības būs vēl izteiktākas, analizējot vecuma grupu sadalījumu. Latgalē darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2040. gadam varētu samazināties par 35%, bet pārējos reģionos, izņemot Pierīgu, starp 17% un 28%. Savukārt Pierīgā dzīvojošo darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits pieaugs par 8,4%.
Tā kā potenciālo vecāku skaits visstraujāk saruks Latgalē un Vidzemē, šajos reģionos sagaidāma arī izteiktākā bērnu skaita samazināšanās, savukārt Pierīgā dzīvojošo bērnu skaits pieaugs, teikts pētījumā.
Vienlaikus pensijas vecuma iedzīvotāju skaits palielināsies visos reģionos, īpaši Pierīgā, kur prognozēts 18,5% pieaugums. Līdz 2040. gadam iedzīvotāju skaits vecumā no 80 gadiem pieaugs par 17%, bet vecumā no 90 - par 41%.
Ja 1990. gadā vienu pensionāru nodrošināja vairāk nekā pieci darbspējīgie, tad 2025. gadā tie ir tikai 2,9, bet 2040. gadā prognozējami 2,2 darbspējīgie uz vienu pensionāru, tātad par ceturtdaļu mazāk strādājošo uz vienu pensionāru. "Tas ir ļoti būtisks kritums, kas norāda uz pieaugošu demogrāfisko spiedienu uz sociālās apdrošināšanas sistēmu", secināts ziņojumā.
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas mediānais vecums ir pieaudzis par aptuveni desmit gadiem un pašlaik sasniedz 44,2 gadus. Prognozes liecina, ka nākamo 15 Gadu laikā mediānais vecums sasniegs 49,6 gadus, bet Latgalē - pat 54,3 gadus.
Analizējot veselības dimensiju, secināts, ka iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits Latvijā joprojām ir zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kas ierobežo darba mūža pagarināšanas iespējas. Vienlaikus prasmju un izglītības jomā, lai arī atsevišķos rādītājos vērojami uzlabojumi, Latvija nespēj pietiekami strauji palielināt augsti kvalificēta darbaspēka īpatsvaru.
Arī inovāciju un produktivitātes kāpums pašlaik nav pietiekams, lai kompensētu darbaspēka skaita samazināšanos, secina pētnieki. Produktivitātes pieaugums Latvijā atpaliek no attīstītāko Eiropas valstu līmeņa, savukārt ekonomikas struktūra joprojām lielā mērā balstās uz nozarēm ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību, minēts ziņojumā.
Vienlaikus ziņojumā uzsvērts, ka pat būtiski uzlabojumi kvalitatīvajos rādītājos nevar pilnībā aizstāt iedzīvotāju skaita kritumu, jo ekonomikas attīstībai nepieciešams pietiekami liels iekšējais tirgus un apjoms.
Ziņojumā demonstrēta demogrāfu Paula Morlanda un Filipa Pilkingtona demogrāfiskā trilemma jeb strukturāla pretruna starp trim izvēlēm - zemu dzimstību, ekonomisko izaugsmi un zemu imigrāciju. Saskaņā ar šo pretrunu, ilgtermiņā iespējams uzturēt tikai divus no šiem trim elementiem, savukārt trešais neizbēgami kļūst par upuri, teikts ziņojumā.
Piemēram, ja pieņem Latvijas iedzīvotāju izvēli radīt un audzināt mazāk bērnu un ilgtermiņā ir nodoms turpināt pakāpenisku ekonomisko izaugsmi, būs nepieciešama imigrācija. Savukārt, ja imigrācija nav pieņemama un arī dzimstība saglabājas zemā līmenī, politikas veidotājiem un iedzīvotājiem būs jāsamierinās ar ekonomisko stagnāciju un sabiedrības strauju novecošanos. Savukārt, lai uzturētu gan ekonomikas izaugsmi, gan etnisko un kultūras nemainību, vienīgais ceļš ir būtiski augstāka dzimstība, skaidrots ziņojumā.
Lai padarītu iespējamu ekonomikas attīstību, jāizdara stratēģiska izvēle, vai nu rodot iespējas palielināt dzimstību, vai "atveroties gudri pārvaldītai migrācijai, vai arī dinamiski kombinējot un meklējot līdzsvaru starp abiem ceļiem", secināts pētījumā.
Lai iespējami mīkstinātu demogrāfiskā krituma ietekmi uz ekonomiku un paildzinātu demogrāfisko logu, kurā vēl ir pietiekami daudz darbspējas vecuma iedzīvotāju, nepieciešams ieguldīt iedzīvotāju veselībā un prasmēs un stiprināt produktivitāti, pausts ziņojumā.
Savukārt remigrācija, tāpat kā Eiropas talantu piesaiste, būs pievilcīga tikai dinamiskas ekonomikas apstākļos. Ziņojumā skaidrots, ka viedās migrācijas potenciāls tiek izmantots tikai daļēji, un bez mērķtiecīgas politikas talantu piesaistei nav pamata uzskatīt, ka Latvijā varētu palielināties augsti kvalificētu speciālistu pieplūdums.
Ekonomiskās attīstības uzturēšanai, atbilstoši ziņojumā paustajam, ir tikai divas iespējas - augstāka imigrācija, pieņemot ar to saistītos integrācijas, sociālās kohēzijas un sabiedriskās drošības izaicinājumus, vai augstāka dzimstība.
Lai mazinātu demogrāfiskā krituma ietekmi, nepieciešama kompleksа ilgtermiņa politika, kas vienlaikus vērsta uz veselības uzlabošanu, prasmju attīstību, inovāciju veicināšanu un produktivitātes kāpināšanu, tomēr arī šādi pasākumi nespēs pilnībā aizstāt iedzīvotāju skaita samazināšanos vidējā un ilgtermiņā, secināts ziņojumā.
Politikas pārskata ziņojuma autore ir Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore demogrāfijā un pētniece Baltijas Starptautiskajā ekonomikas politikas studiju centrā Zane Vārpiņa.
