Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" pauž bažas par plānoto krīzes tālruņa 116 123 nodošanu Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) pārvaldībā, aģentūru LETA informēja "Skalbes".
Organizācija norāda, ka lēmums virzīts bez pietiekamas ietekmes izvērtējuma un bez plašām konsultācijām ar nozares profesionāļiem, radot riskus cilvēku drošībai krīzes situācijās, tostarp pašnāvību un vardarbības gadījumos.
"Skalbes" pauž, ka vienotais psihoemocionālā atbalsta tālrunis 116 123 ir Eiropas Savienībā (ES) harmonizēts sociālo pakalpojumu numurs, kas darbojas visās ES dalībvalstīs līdzīgi kā neatliekamās palīdzības numurs 112. Tā mērķis esot nodrošināt, ka ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no atrašanās vietas, ir pieejama anonīma, bezmaksas un tūlītēja psihoemocionālā palīdzība krīzes situācijā.
Līdz šim krīzes tālruņa 116 123 darbību Latvijā nodrošināja nevalstiska organizācija ar ilggadēju pieredzi darbā ar cilvēkiem pašnāvības riskā, vardarbībā cietušajiem un citās krīzē nonākušās sabiedrības grupās.
Izmantotais krīzes intervences modelis balstoties uz speciāli apmācītu profesionāļu darbu, regulārām apmācībām, supervīzijām un stingru ētikas ietvaru, atbilstot starptautiskajām rekomendācijām par efektīvu un cilvēkcentrētu krīzes atbalstu.
Starptautiskā prakse un cilvēktiesību standarti uzsver nevalstisko organizāciju būtisko lomu vardarbības prevencijā un krīzes palīdzības nodrošināšanā, atzīmē "Skalbes".
Starptautiskie pētījumi rādot, ka institucionalizēta vide būtiski samazina cilvēku gatavību meklēt palīdzību krīzē. Pasaules Veselības organizācija, norādot, ka bailes no piespiedu ārstēšanas, datu izsekojamības un saistības ar psihiatriskām iestādēm attur cilvēkus no atklātības, un 30% līdz 60% cilvēku ar pašnāvības domām tās neatklāj institucionālā vidē.
Amerikas Psihologu asociācija uzsver, ka īpaši vīrieši šādās situācijās biežāk izvairās no palīdzības meklēšanas. Savukārt "Grevio" rekomendācijas paredz, ka vardarbībā cietušajiem sniedzamajiem pakalpojumiem jābūt anonīmiem un ārpus policijas un medicīnas sistēmu tiešas kontroles.
Prakse apliecina, ka anonimitāte nav formāls princips, bet priekšnosacījums, lai cilvēks krīzē vispār uzdrošinātos meklēt palīdzību, uzsver "Skalbes".
Speciālisti norāda, ka pārvaldības maiņa visvairāk var skart cilvēkus, kuri palīdzību meklē tikai anonīmā un drošā vidē, pauž organizācijā. Tie ir vardarbībā cietušie, cilvēki ar pašnāvības domām, vīrieši ar emocionāliem riskiem, kā arī LGBTQIA+, migrantu un cilvēku ar invaliditāti kopienas.
Praksē tieši anonimitāte nosaka, vai cilvēks vispār uzdrošināsies zvanīt. Pastāv augsts risks, ka zvanu skaits samazināsies nevis tāpēc, ka krīžu kļūs mazāk, bet tāpēc, ka cilvēki vairs nejutīsies droši meklēt palīdzību, uzskata "Skalbes".
Speciālisti norāda uz būtiskām nepilnībām lēmuma sagatavošanas procesā, atzīmē organizācijā. Līdz šim nav publiski pieejama neatkarīga cilvēktiesību un drošības risku analīze, nav skaidri definēts pārejas plāns un nav notikušas atklātas konsultācijas ar nozares profesionāļiem par iespējamo ietekmi uz sabiedrības uzticēšanos atbalsta pakalpojumam.
Vienlaikus ir piedāvāti alternatīvi pakalpojuma modeļi, kas ļautu saglabāt kvalitāti un anonimitāti arī ierobežota budžeta apstākļos, taču šie risinājumi līdz šim nav tikuši integrēti lēmumu pieņemšanā, atzīmē organizācijā.
Speciālisti uzsver, ka krīzes atbalsta sistēmas pamatā ir uzticēšanās, drošība un anonimitāte. Kā norāda "Skalbes", lēmumiem, kas ietekmē šādu pakalpojumu pieejamību, jābalstās profesionālā izvērtējumā un starptautiskajās cilvēktiesību saistībās, īpaši vardarbības novēršanas un psihiskās veselības jomā.
Krīzes brīdī cilvēkiem ir nepieciešama droša telpa, kurā palīdzību var meklēt bez bailēm. Anonimitāte krīzes atbalstā nav privilēģija - tā ir priekšnosacījums cilvēka dzīvības drošībai, pauž "Skalbes".
