Vai mēs tiešām esam tik daudz bagātāki? Kāpēc siers Latvijā ir divreiz dārgāks nekā Igaunijā 0 180

Facebookā kāda no dalībniecēm publicēja divas fotogrāfijas.

Uz vienas — siera «Gouda» iepakojums, izlikts uz letes Latvijā, zem tā cenu zīme: 7,75 eiro. Uz otras fotogrāfijas — tieši tāds pats sarkans siera «Gouda» iepakojums, izlikts uz letes Igaunijā, zem tās cenu zīme — 3,69 eiro. Tas nozīmē, ka viena un tā pati tirdzniecības ķēde piedāvā to pašu produktu mūsu valstī divreiz dārgāk nekā kaimiņvalstī.

Bet kāpēc? Par ko tirdzniecības ķēdes uzskata latviešus — par ļoti bagātiem vai par ļoti stulbiem? Kas vispār notiek?

Lidl pārstāvji dziļdomīgi paziņoja, ka cenu veidošana dažādās valstīs var ievērojami atšķirties, jo tā, cita starpā, ir atkarīga no «tirgus situācijas» un patērētāju «pirktspējas».

Tātad mūs tomēr tur par idiotiem. Jo Igaunija nav citā puslodē, tā ir tepat, rokas stiepiena attālumā, un visi latvieši zina, ka tur algu līmenis ir daudz augstāks nekā pie mums (vidējā alga Igaunijā — 2 126 eiro pret Latvijas 1 757 eiro, vidējā pensija Igaunijā — 817 eiro pret Latvijas vidējo 628 eiro).

Tādējādi iznāk apgriezta loģika: jūs esat nabadzīgi, maksājiet vairāk.

Vienīgo taisnīgo argumentu, kas patiešām varēja ietekmēt siera cenu, nosauca tikai Latvijas tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusevičs. Viņš atgādināja, ka Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, cenu zīmēs jānorāda ražotājvalsts karogs, kas palielina izmaksas un attiecīgi cenu.

Nu labi, tas ir patiess. Kad mūsu likumdevēji, apmierinot savas tīri politiskās ambīcijas, pieņēma šādu grozījumu likumā, viņiem acīmredzami bija vienalga, ka tas paaugstinās pārtikas cenas. Nu, par to maksājam mēs — parastie patērētāji.

Bet tomēr, atzīstot, ka jaunās cenu zīmes nedaudz palielināja tirgotāju izdevumus, vēlreiz jautājam — vai tas varētu izskaidrot divkāršu cenu pieaugumu? Tad kāpēc produkts kļuva divreiz dārgāks?

Atbilde ir acīmredzama: tā slēpjas mūsu varas iestāžu ekonomiskās politikas neveiksmē, kas pilnībā zaudēja kontroli pār situāciju. Cik gan viņi mums nav solījuši un svēti apliecinājuši ierobežot tirdzniecības ķēžu apetīti, kas nosaka uzcenojumus produktiem burtiski no griestiem, cik daudz solīja vienoties ar tām, piespiežot samazināt produktu cenas.

Un kas? Nekas. Ja pajautātu premjeram, ekonomikas ministram, citu atbildīgo iestāžu vadītājiem: cik šodien maksā siers, maize, gaļa, olas, ir pamatīgas šaubas, vai viņi to zina. Tā nav viņu personiskā problēma. No tā viņu karjera nav atkarīga.

Viņi dāsni dod solījumus, tos nepilda, bet paliek savās amatvietās. Tas nozīmē, ka pārtikas cenas pie mums turpinās strauji kontrastēt ar kaimiņu cenām.