Tomēr tendence: Latvijā skolas pārveido par pansionātiem 0 167

Gados vecāko aprūpes sistēma — priekš jauniem izaicinājumiem

No 2015. līdz 2023. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā, kas ir 80 gadus veci un vecāki, ir palielinājies par gandrīz 17 tūkstošiem. Demogrāfiskās bedres dēļ samazinās iedzīvotāju un nodokļu maksātāju skaits, kā arī potenciālo aprūpes darbinieku skaits, kas rada jaunus riskus.

Labklājības ministrijas Sociālās politikas un invaliditātes departamenta direktors Aldis Dūdiņš norādīja, ka pēc 20 gadiem visās ES valstīs cilvēku skaits, kuriem nepieciešama aprūpe, dubultosies. Eiropas Komisija jau ir uzlikusi dalībvalstīm pienākumu domāt par to iepriekš, ziņo LSM.lv.

Latvijā ar to nodarbojas gan pašvaldības, gan nevalstiskās organizācijas un privātās kompānijas. Starp tām ir Latvijas Sarkanais Krusts (LSK), kas pārvalda gan aprūpes centrus, gan mājas aprūpes programmas. Šos pakalpojumus daļēji apmaksā paši seniori vai viņu tuvinieki, daļēji — pašvaldības.

„Mēs visi zinām pasaku par ragaviņām un mežu, kad cilvēku, kurš zaudējis spēkus, aizveda nomirt. Cik daudz tajā ir mīta, un cik daudz patiesības — nezinām. Bet mūsdienu sabiedrība uzskata, ka tai jāgādā par saviem locekļiem, un mēs to darām,” saka LSK ģenerālsekretārs Uldis Likops.

Pakalpojumi kļūst dārgāki un sarežģītāki

Vietas pansionātos pagaidām ir, bet daudziem jāpagaida, kamēr pašvaldība piešķirs naudu. Aprūpes cena pieaug ne tikai klientu skaita dēļ, bet arī tāpēc, ka kvalitāte tuvojas Eiropas standartiem, un seniori kļūst arvien grūtāk aprūpējami. „Arvien biežāk mūsu klienti ir guļoši, ar mentālām traucējumiem, nespējīgi par sevi gādāt,” uzsver Likops.

Galvenā izdevumu pozīcija ir personāla algas. Turklāt, palielinoties dzīves ilgumam, cilvēkiem nepieciešama aprūpe ilgāk, bet inflācija un algu pieaugums pastiprina slodzi.

Dažos gadījumos izdevumus sedz bērni, bet, piemēram, Rīgā no atsevišķi dzīvojošiem bērniem netiek prasīts apmaksāt vecāku aprūpi — tiesvedības procedūras ir pārāk dārgas. Citās pašvaldībās pēc bērnu ienākumu pārbaudes bieži izrādās, ka viņiem tomēr nav pietiekami daudz līdzekļu.

Dažreiz seniori atsakās pārcelties uz pansionātu, lai palīdzētu saviem bērniem. „Notiek, ka bērni dzīvo uz vecāku pensijas rēķina. Un kad vecais cilvēks kļūst guļošs, mēs esam spiesti iejaukties un pārvietot viņu uz iestādi,” saka Gulbenes novada sociālā departamenta vadītājs Jānis Antanovičs.

Viņš atzīst, ka šādās situācijās viņam rokās trīc no dusmām: tuvinieki neaprūpē savus vecākus. Īpaši grūti, kad bērni ir aizbraukuši uz ārzemēm — piedzīt naudu no viņiem nav iespējams.

Skolas pārvēršas par pansionātiem

Likops norāda uz satraucošu tendenci: „Skolu kļūst mazāk, un to telpas pārvēršas par aprūpes centriem. Šajā pavasarī mēs atvērām jau piekto tādu centru bijušajā skolas ēkā — tas ir skumjš demogrāfisko pārmaiņu simbols.”

Pašvaldības regulāri piedāvā nodot slēgto skolu ēkas pansionātu vajadzībām. Gulbenes novads jau ir iekārtojis trīs tādas. Tajā pašā laikā aprūpe — tas nav tikai dzīvošana iestādēs. Arvien izplatītāka ir mājas aprūpe, kad pie seniora regulāri nāk sociālais darbinieks. Rīgā šos pakalpojumus iegādājas no LSK un citām organizācijām, bet Dienvidkurzemē daļu darbinieku pieņem darbā pašvaldība.

Izmaiņas finansēšanā

Labklājības ministrija ir pabeigusi pētījumu par nākotnes aprūpes finansēšanas sistēmu. Tiek piedāvātas trīs galvenās modeļi:

Valsts atbildība — visus izdevumus uzņemas valsts. Personīgā atbildība — cilvēks maksā visu pats (iespējams, caur apdrošināšanu). Jauktā modeļa — izdevumi tiek sadalīti starp valsti, pašvaldību un cilvēku.

Turklāt tiek apspriesta integrētā modeļa, kas apvieno sociālo un medicīnisko aprūpi, — to atbalsta lielākā daļa speciālistu. Lēmums par nākotnes modeli tiek gaidīts pēc nākamā gada valsts budžeta apstiprināšanas.

Ko dara pašvaldības

Rīgas, Gulbenes un Dienvidkurzemes pašvaldības apstiprina: izdevumi pieaug.

Rīgā aprūpei tiek tērēta vairāk nekā puse no visa sociālā budžeta: 41 miljons eiro — mājas aprūpei, 23 miljoni — pansionātiem. Gulbenē — 150 tūkstoši eiro mājas aprūpei, 800 tūkstoši — dzīvošanai pansionātos, 100 tūkstoši — „mājas vecajiem” ar atsevišķām istabām un kopīgām telpām. Dienvidkurzemē viena seniora uzturēšana pansionātā maksā 960–1200 eiro mēnesī; gada laikā izdevumi pārsniedz miljonu eiro.

Pašvaldības uzskata, ka valstij jāiesaistās aprūpes finansēšanā, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visos reģionos.

Darbinieku trūkums

Lai gan Dienvidkurzemē pagaidām pietiek ar aprūpētājiem, visā Latvijā jūtams akūts personāla trūkums. Darbs ir smags — fiziski un emocionāli. Palielinoties smago pacientu skaitam, nepieciešami kvalificēti speciālisti. Citās ES valstīs šīs funkcijas bieži veic migranti, kuri neprot aprūpējamo valodu.

LSK vadītājs atzīst, ka sūdzības ir daļa no ikdienas darba. Ja to ir daudz, tas nozīmē, ka kaut kas jāmaina. Galvenais, lai starp aprūpētāju un senioru būtu „saderība”.

Rīgā sociālās dienests arī kontrolē pakalpojumu kvalitāti, veic pārbaudes un nepieciešamības gadījumā uzliek sodus pakalpojumu sniedzējiem.

Sūdzību ir maz, bet katra situācija prasa ātru risinājumu, jo aprūpe senioram ir vitāli nepieciešama.