Kāda ir atšķirība starp ziru un kumīnu, tarhunu un estragonu: bieži sajauktie garšaugi 0 64

Kumīns un zira

Bez šo aromātisko sēklu klātbūtnes īsts austrumu plovs nav iedomājams — tie piešķir šim ēdienam raksturīgo riekstaino aromātu. Eiropā šo garšvielu parasti sauc par kumīnu, savukārt Vidusāzijas valstīs, piemēram, Uzbekistānā un Tadžikistānā, to dēvē par «ziru». Tas saistīts ar to, ka latīniskais nosaukums šim viengadīgajam vai divgadīgajam lakstaugam ir Cuminum. Tādēļ jau senajos Grieķijas un Romas laikos Vidusjūras reģionā šīs sēklas sauca par kumīnu. Vārds jeera, kas cēlies no sengrieķu-indiešu izskaņas, skaidro, kāpēc austrumos un Āzijā šo garšvielu sauc par zirā.

Interesanti, ka šis augs pieder pie čemurziežu dzimtas un kmīna (Cuminum) dzimuma. Sakarā ar nosaukuma līdzību un sēklu ārieni kumīnu bieži sajauc ar ķimenēm. Tomēr laika gaitā ķimenes Eiropas valstīs kļuva populārākas, lai gan kumīns jeb zira tiek plaši lietots visā pasaulē: Meksikā to pievieno čili con carne, Marokā un Alžīrijā ar to garšo kuskusu, bet Indijā zira ir nozīmīga garšvielu maisījuma garam masala sastāvdaļa.

Koriandrs un kinza

Šie kulinārie radinieki ir viena auga dažādas daļas — koriandrs. Tā nosaukums cēlies no sengrieķu vārda, kas apzīmē «blaktis», jo nezeltētas sēklas it kā izdala smaržu, kas atgādina blaktis — augu dažkārt dēvē par «blakšu augu». Ja koriandra sēklas, daudziem pazīstamas pēc raksturīgā Borodinas maizes aromāta, ir viegli atpazīt (garšviela saucas tāpat kā augs), tad kas īsti ir kinza? Gruzijā koriandra jaunos zaļumus sauc par kinzu, un, visticamāk, no turienes šis nosaukums nonācis pie mums. Lai gan koriandra sēklas un kinzas zaļumi ir viena un tā pati suga, tiem ir pilnīgi atšķirīgas garšas un aromāta īpašības un atšķirīga kulināra nozīme. Kinzu pievieno salātiem, zupām un trekniem gaļas ēdieniem, savukārt koriandru lieto cepšanā, konservēšanā un marinādēs, kā arī tas ietilpst dažādos garšvielu maisījumos — no hmeli-suneli līdz karijam.

Tarhuns un estragons

Tarhuns — tas nav tikai estragons, tas arī pieder pie polijai līdzīgās Artemisia ģints. Sajaucāties? Estragona pienenes tips ir vispazīstamākais kulinārais pelinveida augs, kas izceļas ar pikantu, mēlīti kutinošu pēcgaršu. Latīniski augu sauc Artemisia dracunculus (no artemes — «vesels»). Pieņēmums ir tāds, ka tradicionālais franču nosaukums estragons varētu būt cēlies no latīniskā draco («čūska» vai «pūķis»). Vārds «tarhuns» cēlies no sengrieķu saknēm. Šī daudzgadīgā auga jaunas lapas jau sen izmantotas kā garšviela dažādos pasaules stūros — no Ziemeļamerikas līdz Indijai. Mūsu kultūrā tarhuns pazīstams kā kaukāziešu garšaugs, no kura, piemēram, gatavo limonādi «Tarhuns». Sakarā ar augsto rūgtu glikozīdu saturu, kas stimulē gremošanas trakta darbību un žults veidošanos, svaigs tarhuns veicina smagas ēdienreizes sagremošanu, padarot to par teicamu piedevu trekniem gaļas ēdieniem.

Timiāns un čabrecs

Sengrieķi ar vārdu fīmijam (фимиам) apzīmēja smaržvielas, ar kurām deva dūmu tempļiem. Līdzīgs nosaukums, cēlies no grieķu thymos («drosme»), ticis arī auga nosaukumam, kas izceļas ar plānāku aromātu. Interesanti, ka pie mums to nereti sauc arī par Dievmātes zāli. Ir aptuveni 200 timiāna sugu, bet par čabreci parasti dēvē divas no tām: agrais timiāns (savvaļas čabrecs) un rāpojošais timiāns (parastais čabrecs). Žāvētas timiāna lapas plaši izmanto kulinārijā un tās ir nozīmīga maisījuma «Provansas garšaugi» sastāvdaļa.