Spilgti saulē būt ārā ir visai grūti, īpaši pusdienlaikā. Mēs visi zinām, ka skatīties uz sauli ir bīstami acīm, bet kā ir ar perifēro redzi? Vai mēs šo gaismu pamanām un vai tā mums kaitē?
Ilgstoši raugoties uz sauli, uz acs tīklenes nonāk ievērojams ultravioleto staru daudzums, kas var izraisīt saules tīklenes bojājumu jeb saules retinopātiju. Ekstremālos gadījumos tas var radīt aklumu (kas notiek ļoti reti), tomēr tieša skatīšanās uz sauli parasti ir ļoti sāpīga, un tā izraisa plankumus acu priekšā, miglainu redzi vai krāsu uztveres pasliktināšanos.
Tomēr jāņem vērā, ka spožu saules gaismu mēs varam uztvert arī ar perifēro redzi. Kāda ir atšķirība? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot acs anatomija. Acs priekšējā daļā atrodas lēca, kas atbild par gaismas fokusēšanu uz dzelteno plankumu (pigmentēta, ovālas formas tīklenes zona, kas atrodas pretī zīlītei un kur redze ir visasskaidrākā). Zīlīte atrodas centrā, tāpēc, skatoties tieši uz sauli, gaisma nonāk tieši lēcā un fokusējas uz tīkleni.
Ja skatāties uz sauli nevis tieši, bet ar perifēro redzi, zīlītē un lēcā nonāk mazāk gaismas, kas nevar nodarīt kaitējumu tīklenei. To viegli saprast, atceroties eksperimentu ar palielināmo stiklu un saules stariem. Palielināmā stikla virsma ir izliekta, tāpēc visi stari, izņemot tos, kas iet caur centru, tiek lūsti. Cauri centram ejošie stari var vai nu nemainīt virzienu, vai nedaudz nobīdīties telpā.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru