- februāris — diena, kad pirmo reizi tika sintetizēts vitamīns D. 1928. gadā vācu ķīmiķis Adolfs Vindauss veica šo atklājumu, un kopš tā laika vitamīns D turpina pozitīvi ietekmēt mūsu veselību.
Vitamīna D atklāšanas vēsture
1650. gadā angļu ārsts Glissons aprakstīja bērnu slimību, kas raksturojās ar nopietniem traucējumiem kaulu un orgānu veidošanā, ko viņš nosauca par rahītu. Gadsimtu gaitā ārsti izmantoja dažādas rahīta ārstēšanas metodes, taču tikai divas no tām pierādīja savu efektivitāti — zivju eļļa un ultravioleto staru iedarbība.
20. gadsimta sākumā bioķīmiķi, pētot zivju eļļu, atklāja vitamīnu A un cerēja, ka tieši tas ir risinājums rahīta problēmai. Tomēr eksperimentos ar dzīvniekiem noskaidrojās, ka pat zivju eļļa bez vitamīna A spēj izārstēt rahītu. Tas noveda pie secinājuma, ka par ārstēšanu atbild cits taukos šķīstošs savienojums, kas atrodams zivju eļļā, un to sāka saukt par vitamīnu D (vitamīni A, B un C tajā laikā jau bija atklāti). Paralēli zinātnieki turpināja izmantot saules gaismu rahīta ārstēšanai dzīvniekiem, kā arī ultravioletā starojuma iedarbībā apstrādātu barību.
1928. gada 5. februārī vācu ķīmiķis Adolfs Vindauss sintezēja ergosterīnu jeb ergosterolu — provitamīnu D, kas ultravioletā starojuma ietekmē pārvēršas par ergokalciferolu. Tajā pašā gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā par 7-dehidroholesterola atklāšanu — vitamīna D priekšteci.
Šodien pazīstami vitamīni D2 (ergokalciferols) un D3 (holekalciferols), no kuriem pēdējais tika atklāts vēlāk. Agrāk lietotais nosaukums vitamīns D1 izrādījās maisījums no ergokalciferola un citiem sterīniem.
Vitamīna D nozīme veselībai
Pamata funkcija vitamīnam D ir nodrošināt pilnvērtīgu minerālu vielmaiņu kaulu audiem. Tas veicina kalcija un fosfora jonu līmeņa uzturēšanu organismā, regulējot to uzsūkšanos tievajā zarnā.
Vitamīna D trūkums noved pie kalcija un fosfora uzsūkšanās traucējumiem, kas var izraisīt problēmas kaulu audu mineralizācijā. Bērniem tas izpaužas kā rahīts, bet pieaugušajiem var novest pie osteoporozes un citām mugurkaula un kustību aparāta slimībām.
Papildus tam vitamīnam D ir svarīga loma sirds un asinsvadu, nervu, gremošanas, imūnās un endokrīnās sistēmas darbībā. Tas var palīdzēt novērst diabēta, hipotireoīdisma un citus endokrīnos traucējumus.
Pārtikas produkti, kas bagāti ar vitamīnu D
Taukos šķīstošais vitamīns D netiek iznīcināts termiskās apstrādes laikā, tomēr tā uzsūkšanās un darbība ir atkarīga no kopējā uztura. Olbaltumvielu trūkums, neaizvietojamo taukskābju, vitamīnu A un C, kā arī kalcija, fosfora un magnija nepietiekamība var negatīvi ietekmēt vitamīna vielmaiņu.
Vitamīna D saturs pārtikas produktos ir neliels — no dabiskajiem avotiem ievērojamu daudzumu šī vitamīna satur tikai zivju eļļa. Nedaudz mazāk tas ir vasaras sviestā un olu dzeltenumos. Augu izcelsmes produktos vitamīns D praktiski neatrodas.
Visbiežāk vitamīna D deficīts tiek novērots ziemas beigās, februārī, kad trūkst saules gaismas un nav iespējams saņemt nepieciešamo vitamīna daudzumu no pārtikas. Tas saistīts ar to, ka vitamīnu saturs ziemas un vasaras produktos būtiski atšķiras. Tāpēc svarīgi apsvērt iespēju lietot vitamīnu D kā uztura piedevu.
Vitamīna D saturs pārtikas produktos (uz 100 g):
Halibuta aknas — 100 000 MЕ
Mencu aknas — 1 500 MЕ
Makrele — 500 MЕ
Olas dzeltenums vasarā — 300 MЕ
Olas dzeltenums ziemā — 120 MЕ
Liellopa aknas — 100 MЕ
Sviests vasarā — 100 MЕ
Sviests ziemā — 30 MЕ
Čederis — 40 MЕ
Piens — 5 MЕ
