Pašlaik kļūst acīmredzams, ka, ja mēs turpināsim uzkrāt atkritumus izgāztuvēs, mēs aizņemsim visas apdzīvojamās teritorijas. Kā cilvēce risinās atkritumu problēmu nākotnē un vai tā spēs pārstrādāt visus uzkrātos atlikumus?
Mūsu izgāztuves ir slikti organizēti muzeji, kas pastāvīgi tiek papildināti ar jauniem "ekspozīcijām" un paplašinās katru sekundi. Dažas no tām jau ir pilnībā piepildītas, un tagad tur glabājas tikai vēsturiski atkritumi. Būtu lieliski, ja mēs atrastu veidu, kā pārtraukt atkritumu ražošanu, nevis uzkrāt tos eksponenciālā apjomā.
Speciālistuprāt, dažas esošās izgāztuves nākotnē var kļūt par resursu avotiem, jo tās satur pietiekamu metālu un citu vērtīgu materiālu daudzumu. Tomēr, visticamāk, mēs spēsim attīrīt tikai nelielu daļu no tām, balstoties uz peļņas gūšanu vai rūpēm par planētu. Galu galā daba spēs attīrīt šos atkritumu krājumus. Šādas attīrīšanas rezultātā mūsu pēcnācēji varēs atklāt daudzus pagātnes artefaktus izgāztuvju vietās, bet līdz tam rezultāti būs tālu no ideāla.
Pastāv divi iespējamie scenāriji atkritumu izgāztuvei, kas aizņem vairākus kvadrātus kilometrus un kuras biezums ir desmitiem metru. Pirmkārt, tā var tikt vienkārši apglabāta un palikt savā vietā miljoniem gadu. Šis process var notikt krītošajā deltā vai piekrastes līdzenumā, piemēram, Misisipi. Izgāztuve pakāpeniski tiks apglabāta zem nogulumu slāņiem un, galu galā, var nonākt dažus kilometrus zem zemes, saspiesta, uzsildīta un, iespējams, saplacināta. Visi tās saturs tiks saspiests un veidos "tehnoloģiskos fosilijas". Šis jaunais iežu veids būs neparasts, bet pēc simtiem gadiem kļūs lielā mērā nekaitīgs: toksīni sadalīsies, bet plastmasa pārvērtīsies trauslā vielā, kas atgādina ogles.
Otrs dabiskās "attīrīšanas" variants ir ticamāks un postošāks. Izgāztuves, kas nav ģeoloģiski apglabātas, agrāk vai vēlāk tiks iznīcinātas vēja un ziemas apstākļu ietekmē — īpaši tuvumā piekrastēm, kuras bieži tiek pakļautas viļņu un paisuma uzbrukumiem. Atkritumi no tām tiks izrakti, izmesti atpakaļ virsē un pēc tam pārvietoti straumē, bieži vien uz attālām krasta līnijām un dziļo okeāna dibenu, apdraudot cilvēkus un citus dzīvos organismu. Šis process jau tiek novērots daudzās vietās visā pasaulē (piemēram, to var redzēt, pastaigājoties pa Temzas ieteku). Tas ir nozīmīgs un pieaugošs faktors attiecību attīstībā starp mūsu atkritumiem un planētu.
