«Uz Hogvortu es netiku»: iznākusi satricinoša sērija par autistiem 0 51

Nesen, vienlaikus vairākās platformās, iznāca seriāls par cilvēkiem ar neverbālo autismu: viņi var rakstīt romānus, bet gandrīz nespēj sazināties ar ārējo pasauli.

«Uz Hogvortu es netiku» — sešas pusstundas garas stāstu epizodes par cilvēkiem ar neverbālo autismu (t.i., nerunājošiem). Monologus, iegūtus no viņiem, izmantojot iPadus un fasilitētāju (personu, kas palīdz autistiem), atveido aktieri. Daļa repliku parādās ekrānā kā teksts, tāds pats kā ierakstīts iPada tastatūrā.

Autisti, vienkārši sakot, mēdz būt augsti funkcionālie un zemi funkcionālie. Pirmajiem, no ierindas cilvēka skatpunkta, ir daudz dīvainību, viņiem ir ļoti grūti dzīvot, taču viņi prot runāt un rakstīt, var iet skolā un atrast darbu. Otrie (papildus dīvainībām) neraksta un, kas skumjāk, pat nerunā. Viņus viegli sajaukt ar garīgi atpalikušiem, tomēr ļoti bieži viņu intelekts nav bojāts: viņu iekšienē ir ieslēgta vesela pasaule, tikpat dzīva un augsti attīstīta dvēsele kā mums. Ja viņiem dot iespēju sazināties ar pasauli (piemēram, iemācīt rakstīt frāzes iPadā — pat tam parasti nepieciešama pastāvīga palīdzība, ne fiziska, drīzāk emocionāla), viņi var uzrakstīt romānu vai dzejoli. Vai vienkārši izskaidrot, ko jūt.

— Es gribētu, lai mani uzskatītu par cilvēku, — raksta 15 gadus vecais Zahars.

— Tevi jau tā uzskata par cilvēku, tu taču neesi suns, — saka fasilitētājs.

— Viņi domā, ka man nav smadzeņu. Man tas ir aizskaroši.

Zaharu tikko apskatīja komisija; tās locekļi zēnu mīļi sauca par gudrinieku, bet pēc tam izteica spriedumu: «Smagi ierobežotas iespējas, ko nosaka intelektuālā nespēja». Viņu dzīves perspektīva — iemācīties slaucīt un mazgāt grīdu. Zahara mātesprāt, viņi vadījās pēc vienkārša priekšstata: «Nerunā, tātad idiots». «Viņi izturējās pret mani kā pret kaut kādu suni», — raksta Zahars.

Viņš ļoti mīl stāstus par Hariju Poteru. Viņa tēvs gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā, viņš nositās uz skūtera. «Kad es biju mazs, tēva vairs nebija. Es domāju, ka viņš aizbrauca uz Hogvortu. Ar motociklu, kā Hagrids. Mugļiem taču nedrīkst stāstīt par Hogvortu. Un es domāju, ka viņš vienkārši izlikās miris. Es gribēju nokļūt pie viņa, un gaidīju, ka viņš mani paņems. Bet tad es sapratu, ka viņš gāja bojā. Bet neviens taču nezina, kur cilvēki nonāk pēc nāves. Varbūt Harijs Poters vienkārši nomira, bet to nepamanīja?»

Viņam saka: «Tev tur» — tas ir pie tēva — «pagaidām par agru». Viņš atbild: «Es jau tā puslīdz tur esmu. Dvēsele tur, bet ķermenis šeit. Starp dzīvi un nāvi. Es gandrīz esmu komā, nerunāju un neko pats nevaru darīt.»

«Man patīk Poters, jo arī viņš sākumā neatcerējās, kas viņš patiesībā ir. Reizēm es domāju, ka protu runāt, gribētu atcerēties, kā. Ir tāda sajūta, it kā es vienkārši aizmirsu. Ja es atcerēšos sevi, tad atcerēšos, kā runāt… Hogvorts nav vieta, bet stāvoklis, tā ir dzīve ar jēgu. Un mans stāvoklis ir izdzīvojuša zēna stāvoklis. Bet ne pilnībā.»