Tukšie produkti: kāpēc pārtikas preču kvalitāte ar katru gadu samazinās — analītiķis 0 241

Profesors Sergejs Lopatņikovs raksta (citāts): "Lūk, interesanta nianse. Kad stāstīju par ASV, ne reizi vien rakstīju, ka augļi un dārzeņi ASV ir pilnīgi, nosacīti ēdami MĒSLI. "Mēsli" — ar visiem lielajiem burtiem.

Es, piemēram, esmu ābolu cienītājs un Krievijā sezonas laikā tos ēdu kā zilonis — burtiski spaiņiem. Kad no vasarnīcas atved kasti "Antonovkas", viss Maskavas dzīvoklis piepildās ar ābolu aromātu.

ASV ābols ir kā "koksne", kam pa virsu ir plastmasas krāsas ozolkoka miza (es teiktu — garoza) bez smaržas; tas ir vai nu nedaudz salds, vai nedaudz skābs. ASV es uz tiem pat skatīties esmu pārstājis. Es tomēr neesmu ķirmis, lai pārtiktu no koka gabaliem. Praktiskā nozīmē šo koksni var izmantot tikai gatavošanā — ābolu pīrāgos (amerikāņu pīrāgos ir milzīgs daudzums kanēļa, kas aizstāj ābolu aromāta un garšas trūkumu) vai gatavojot pīli cepeškrāsnī. Tāpēc es tos pieskaitu dārzeņu kategorijai, līdzās kartupeļiem.

Tas pats attiecas uz gurķiem, kuriem eksistē tieši viens veids — tā saucamie "salātu" gurķi, gari kā pārauguši banāni un praktiski bezgaršīgi; tāds ūdeniņš ar mājinienu par gurķu smaržu. Tualetes dezodorants smaržo labāk. Tas attiecas arī uz tomātiem un ķiršiem.

Pēdējo desmit gadu laikā ir sabojājušies pat apelsīni un mandarīni. Floridas augļi bija ļoti garšīgi, bet uznāca kaut kāda liga, koki aizgāja bojā, un tos aizstāja kārtējie pusplastmasas izstrādājumi. Vēl ir pieejami divi, reti trīs vīnogu veidi, kas reizēm trāpās pat puslīdz ēdami.

Ar sāpēm atceros Taškentas tirgus ar to desmitiem vīnogu veidu un izcilajām melonēm... Arī dzimto Piemaskavas vasarnīcu ar ērkšķogām, upenēm, īstiem ķiršiem (kādu ASV nav vispār), "Papīriņu", "Melbu", "Antonovku" un krunkainajiem gurķīšiem. Neizbēgami rodas jautājums: "KĀPĒC?" Atbilde ir vienkārša: "Tirgus tā izlēma."

Ar interesi uzzināju, ka Rietumos ir sarakstītas GRĀMATAS, kas veltītas šī fenomena izpētei un ekonomiskajam pamatojumam. Veicot "kultūru optimizāciju", īpaši ar gēnu modifikācijas metodēm, pēdējais, kam tika pievērsta uzmanība, bija garšas īpašības. Optimizācija notika, balstoties uz šādiem parametriem:

• noturība pret kaitēkļiem;
• uzglabāšanas ilgums (gads — pilnīgi normāli!);
• nogatavošanās sinhronitāte un standarta izmērs, kā arī augļu izskats.

Bet garša? Patērētāji tāpat apēdīs. Ja nezina labāku, tad nealkst pēc tā.

Starp citu, tas attiecas arī uz ziediem. Izskats ir, bet smaržas nav. Magnolija — tā pati magnolija, kuras vienu koku Geleandžikā pēc smaržas var atrast citā pilsētas galā, ASV nesmaržo nemaz. Rozes — bez smaržas, ceriņi — tur, kur tie ir — bez smaržas... Jā, tirgus tā ir izlēmis.

Šis ir piemērs vēl kādam ekonomiskajā literatūrā pētītam fenomenam, par kuru tirgus ekonomikas aizstāvji klusē: tirgus VIENMĒR noved pie kvalitātes pasliktināšanās līdz galējai robežai. Tas ir ļoti interesants efekts: lieta tāda, ka patērētājs, nebūdams profesionālis, nepamana nelielu kvalitātes pasliktināšanos. Bet tā ļauj samazināt cenu tā, ka peļņa tik un tā aug. Rezultātā kvalitāte zūd straujāk nekā "samazinātā" cena.

Vienīgais, kas tam var pretoties, ir valsts standarti. Taču Rietumos tādu standartu, kādus mēs pazinām PSRS laikā, nav. Zināms regulējums pastāv. Piemēram, Sastāva standarti (Standards of Identity). Tie nosaka, kas produktam jāsatur, lai to drīkstētu saukt noteiktā vārdā.

Piemēram, citēju: 21 CFR §131.110 — Milk nosaka, ka piens ir produkts, kas iegūts no govīm ar noteiktu sastāvu. Mazums, ko govs saražo — lai pēc garšas nesajauktu. Tas ir apmēram tā: āboli ir tas, ko ražo ābeles, nevis bites. Tā arī dzīvojam.

P.S. Kāda paziņa uzbekiete, kura nesen atbraukusi no Uzbekistānas, pastāstīja, ka Taškentā notiek tas pats: uzbeku augļus kaut kur pārdod, bet veikali ir piebāzti ar to pašu... produktu, kas atrodams ASV."

Sergejs Lopatņikovs ir ASV Delavēras Universitātes matemātiskās modelēšanas metožu laboratorijas vadītājs, agrāk — Maskavas Valsts universitātes (MVU) vadošais zinātniskais līdzstrādnieks. Kopš 2000. gadu sākuma viņš dzīvo ASV.