«Muzeju nogurums» — tas ir sindroms, un ar to jācīnās 0 43

Priekšā meistardarbi, bet iekšienē — neatlaidīga vēlme aiziet. Muzeju nogurums nav mīts, bet gan reāla cilvēka uztveres īpatnība, ko pazīst mākslas cienītāji visā pasaulē.

Apmeklējums muzejā tiek uztverts kā īpašs notikums: biļetes iegāde, maršruta izplānošana pa zālēm un gaidīšana tikšanās ar skaisto. Tomēr jau izstādē mēs varam pamanīt, ka gribam doties prom ātrāk. Tas nav kauns un nenozīmē, ka trūkst gaumes. Runa ir par muzeju nogurumu — fizisku, emocionālu un kognitīvu izsīkumu, kas var rasties, ilgstoši apskatot ekspozīciju.

Termins «muzeju nogurums» parādījās 1916. gadā, pateicoties Bendžaminam Gilmanam, kurš aprakstīja to rakstā Museum Fatigue («Muzeju nogurums»). Speciālists vēroja apmeklētājus Bostonas skaistās mākslas muzejā un noskaidroja, ka neveiksmīga muzeja telpu organizācija liek auditorijai veikt papildu fiziskas pūles: līkšanos, stāvēšanu uz pirkstgaliem u. tml. 1980. gados amerikāņu un Eiropas speciālisti turpināja pētīt muzeju apmeklētāju uzvedību un pakāpeniski nonāca pie jauniem risinājumiem šīs problēmas mazināšanai. Tomēr muzeju nogurums joprojām ir izplatīts fenomens.

Kāpēc rodas vēlme doties prom?

Parasti ātra noguršana muzejā saistīta vispirms ar fizisku diskomfortu: kāju smagumu, acu sausumu, galvassāpēm vai izsalkumu. «Darbs ar apmeklētāju pieredzi ir rūpīgs darbs,» skaidro Mūsdienu mākslas muzeja «Garāž» kuratore Anastasija Mitušina. «Diskomforta avoti var būt ļoti dažādi: nepiemērots klimats, sarežģīta orientācija, neliels soliņu skaits un pieaugušajiem aizliegums sēdēt uz grīdas, kam ārzemēs attieksme ir brīvāka. Arī ļoti nogurdina neskaidrība, kuratoriska nolaidība vai nepieklājīgi izvēlēti arhitektoniski risinājumi. Reizēm izstādes ir ārkārtīgi monotonas vai pārlieku piesātinātas.»

Fizisku nogurumu var veicināt arī drūzma, kas liek apmeklētājiem pārkāpt viens otra personisko telpu. Krievu impresionisma muzeja direktore Jūlija Petrova stāsta: «Pēdējos divus gadus viesu interese par ekspozīcijām ir tik liela, ka ērtuma labad mums jāievieš apmeklējumu sesijas un jāregulē cilvēku skaits zālēs. Ideālā muzejā nedrīkst būt spiediena. Neviens vēl nav teicis: «Nāc, iegriezīsimies izstādē — tur tik daudz cilvēku, mēs atpūtīsimies!»»

Muzeju nogurumam ir ne tikai fiziskas, bet arī kognitīvas izpausmes: viena no tām ir uzmanības koncentrācijas samazināšanās, apskatot ekspozīcijas. Mūsdienu cilvēkam muzeja apmeklējuma laikā var būt grūti koncentrēties ieraduma dēļ patērēt ātru saturu, kas ļauj momentāni iegūt iespaidus bez īpašām pūlēm. Tāpēc laiku pa laikam novērsties no izstādes ir pilnīgi normāli, uzskata Anastasija Mitušina. «Ikviens uzvedas muzejā ļoti dažādi. Reizēm redzu meiteņu kompāniju, kas vēlas nofotografēties iespaidīgākam kadrā. Reizēm studentu grupu, kas aizrautīgi kaut ko apspriež, vai putojošu pāri randiņā, kādu vienu cilvēku lielās austiņās, kas klusi staigā pa ekspozīciju,» viņa atceras. «Skatītāji jebkurā vecumā tagad uz mākslu raugās ar dažādu koncentrācijas līmeni. Tomēr daži sevi apsoda un satraucas par to, ka nepastāv ideāli vienota uztvere vai par to, kā atbilst vecmodīgai kārtībai un labturībai.»

«Kad cilvēks atrodas aci pret aci ar darbu, piemēram, aplūko gleznu telefona ekrānā, viņš var veltīt darbam tik daudz uzmanības, cik uzskata par nepieciešamu,» skaidro mākslas kritiķes Telegram‑bloga erizo verde autore Valērija Fomina. «Muzejā vai galerijā mēs, gluži pretēji, sastopamies ar realitāti: citi apmeklētāji, kliedzieni vai sarunas par tēmām, kas nav saistītas ar izstādi, nogurums no staigāšanas pa zālēm un tā tālāk. Un šeit cilvēks satiek pirmo diskomfortu — neizdodas veltīt darbam vajadzīgo laiku, apmeklējums vairs nav tik kamermākslinieciska pieredze kā izstādes anonsā. Apgaismojums, trokšņi, caurvējš — daži no tiem var būt uzmācīgi spilgti, citi nemanāmi, bet izjūtami. Šādā situācijā pat pats uzticīgākais mākslas cienītājs uzdos jautājumu: «Kāpēc rodas vēlme aiziet?»»

Vēl viena muzeju noguruma kognitīvā izpausme ir informācijas pārslodze: smadzenes pārstāj uzņemt jaunus faktus un detaļas. Mūsu diennaktīs mēs saņemam milzīgu informācijas daudzumu internetā, un, cenšoties apskatīt desmitiem eksponātu, izlasīt padziļinātas aprakstus, plāksnītes un ceļvežus, smadzenes vienkārši izelpojas. Tomēr nevajadzētu iepriekš sevi noskaņot, ka muzeja apmeklējums būs īpaši enerģiju prasīgs, padoma ģMIĪ A. S. Puškina jauniešu programmu vadītāja Aleksandra Zotova: «Grūtības rodas tad, ja cilvēks nāk uz muzeju jau ar nostāju, ka tas ir pārāk sarežģīti, garlaicīgi vai «ne viņam». Dažkārt tas saistīts ar iepriekšēju pieredzi, piemēram, ja pirmais vizīte bija pārāk formāla vai nedraudzīga. Tad interese par mākslu var vienkārši neattīstīties.»

Daži muzejā ierodas, lai apstiprinātu sevi kā kultūras un izglītotu personu, citi — lai ieliktu foto sociālajos tīklos. «Diemžēl pastāv tendence, ka, ja cilvēks ir uzņēmis kadru, viņš var arī nepāriet pie ekspozīcijas apskates,» stāsta Valērija Fomina. «Bet ir arī pretēja nostāja — produktivitāte: ja skatītājs nāk uz izstādi, viņam jāne tikai to nofiksēt un publicēt sociālajos tīklos, bet arī pilnībā izpētīt visu ekspozīciju.»