Stokholmas sindroms — psiholoģisks fenomens, kad cilvēks, kas nonācis ķīlnieku lomā vai vardarbīgās attiecībās, sāk izrādīt simpātiju un aizstāvēt savu pāridarītāju. Šā mehānisma izpratne palīdz pareizi interpretēt upuru uzvedību un sniegt viņiem atbalstu.
Termina vēsture
Nosaukums radās pēc 1973. gada notikuma Stokholmā, kad laupītāji sagrāba «Kreditbanken» bankas darbiniekus. Neskatoties uz atbrīvošanu, ķīlnieki aizstāvēja noziedzniekus un pat vāca naudu viņu aizstāvībai tiesā. Psihiatrs Nils Bejerots aprakstīja fenomenu un piešķīra tam ģeogrāfisku nosaukumu.
Kā attīstās sindroms
Pilnīgas bezpalīdzības situācijā upura psihe iedarbina aizsardzības mehānismus. Sākumā parādās pateicība par pat vismazākajām «labestības» izpausmēm no agresora puses. Tālāk ieslēdzas identifikācijas process: upuris saskata noziedzniekā cilvēku ar motīviem un problēmām. Dažkārt glābēji sāk tikt uztverti kā drauds — loģika ir sagrozīta ekstremālu apstākļu dēļ.
Kur sastopams
Fenomens izpaužas ne tikai ķīlniekiem, bet arī vardarbīgās attiecībās, ģimenes vardarbībā, kultos, sektās un pat cilvēku tirdzniecības upuru vidū.
Kāpēc ir svarīgi saprast
Sindroma izpratne palīdz saprast, ka pāridarītāja aizstāvēšana nav upura piekrišana vai «vaina», bet gan izdzīvošanas mehānisms. Apkārtējiem ir būtiski to saprast, lai neapsūdzētu cilvēku un novirzītu viņu uz profesionālu palīdzību.
Kā palīdzēt
- Vērsieties pie psihoterapeita, lai analizētu situāciju un strādātu ar emocijām.
- Radiet drošu vidi psihes atjaunošanai.
- Pievienojieties atbalsta grupām, lai redzētu, ka izkļūšana ir iespējama.
Stokholmas sindroms parāda psihes neticamo spēju pielāgoties, taču tā mehānismu izpratne ir pirmais solis uz atbrīvošanos un kontroles atgūšanu pār savu dzīvi.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru